Jāņa Valdemāra Helmaņafotoizstāde "7 Tikšanās Ar Tēvu Viktoru Pentjušu"

Žanna Helmane, 29.08.2007., 09:04

No 6.septembra līdz 7.oktobrim galerijā "BonhanS.S" būs apskatāma Jāņa Valdemāra Helmaņa fotoizstāde "Septiņas tikšanās ar tēvu Viktoru Pentjušu".

Rīgā dzimušais fotomākslinieks Jānis Valdemārs Helmanis (1951) pagājušā gadsimta 90-os gados izveidoja pirmo privāto mūsdienu latviešu mākslas galeriju, kuras nosaukums bija „MMM”- „Māksla. Miers. Mīlestība.” Pēc tam, kad pēc 5 gadu pastāvēšanas galerija nodega ugunsgrēkā, viņš savam radošajam potenciālam rada citu izpausmi un pievērsās vides mākslai septiņos hektāros zemes Mazzalves pagasta „Svēteļos” - vietā, kur Mēmeles upe iezīmē robežu starp Latviju un Lietuvu. Šeit viņš sāka arī darboties foto jomā, savā darbā izmantodams vienīgi dabas materiālu, galvenokārt ledu, kas saules gaismas un siltuma ietekmē izspēlē neparedzamas rotaļas. „Saule. Ledus. Ūdens”- tāds bija viņa pirmās fotogleznu izstādes nosaukums.

Jāņa Valdemāra Helmaņa radošās darbības mērķis ir atklāt glezniecībai tuvās fotomākslas neizsmeļamās iespējas, bet mākslinieka darbos paustās filozofiskas nostādnes sakņotas dziļi kristietībā. Viņam ir svarīgi ar vizuālā tēla un rakstītā vārda starpniecību uzrunāt katru skatītāju ļoti personiski, aicinot to uz dialogu par galvenajiem eksistenciālajiem jautājumiem: no kurienes es nāku, kurp eju, kas ir šīs zemes dzīves galamērķis un sūtība un kāda ir vienīgā atbilde katras domājošas būtnes meklējumos šajā tik sarežģītajā pasaulē - meklējumos pēc mūžīgās Patiesības un Mīlestības, kuras avots ir pats DIEVS. Pats mākslinieks uzskata: “Mana akadēmija ir Evanģēlijs,un mans skolotājs ir Jēzus Kristus.”

Sākot ar 2005.gadu Antanas Sutkusa un Andreja Granta iespaidā viņa darbos centrālo vietu ieņem cilvēks. Portretu un klusās dabas žanrā top vairāki projekti gan Latvijā, gan ārzemēs, kuros centrālie tēli galvenokārt ir garīgi un svēti cilvēki.

Ļoti nozīmīgs Valdemāra dzīvē ir laiks, kuru viņš pavadījis kopā ar mariāņu tēvu Viktoru Pentjušu. Iepazīšanās notikusi svētceļojuma laikā, apmeklējot Medžugorji. Viņš Valdemāram ilgus gadus bijis garīgais tēvs, ticības stiprinātājs, padomdevējs un Dieva mīlestības liecinieks.

Šim garīgi apskaidrotajam cilvēkam liktenis bija dāvājis dzīvi gandrīz 92 gadu garumā. Vai tas ir daudz vai maz? Sirmgalvis, kura vaibstos nebūt ne vieglais mūžs nav zīmējis ne rūgtumu, ne vilšanos, mēdza sacīt, ka dzīve ir īsa: te sākās un te jau galā. Un šajos vārdos nebija ne skumju, ne rezignācijas. Tāpat kā viņa aiziešanā, kad pie tā atvadīties un pēdējo svētību lūgt, plūda garīgo bērnu straume, un viņš katram dāvāja no savās labās sirds pa dārgmantai. Bet tad, kad vārdi vairs neraisījās, Sāpju Dievmātes baznīcas draudzes mājas vienā no istabām, kur šis neparastais cilvēks aizvadīja pēdējos sešus savas dzīves gadus, gandrīz no tās neiziedams, virmoja vairs tikai mīlestība. Tā Mīlestība, kas nāk no visskaidrākā Avota un kurai reiz dzīvi atdevis, viņš pats par mīlestību pārtapa.

Tēvs Viktors Pentjušs. Latgales zemnieku dēls. No mazotnes aicinājumu uz priesterību saņēmis, viņš tajā nokalpoja Dievam un cilvēkam 65 gadus. Ticības dēļ nacistu un komunistu vajāts, viņš pazina ciešanas vaigā: pratināšanas, spīdzināšanas, izsūtījumu, karcerus, badu, aukstumu, slāpes un nāves tuvumu, kas vairākkārt viņam par mata tiesu garām pagājusi. Viņš dalījās tautas liktenī un nekurnēja, vien lūdzās par vajātajiem un vajātājiem. Tēvs Viktors bija retas želastības apdāvināts: viņš nepazina nedz naida, nedz apsūdzības jūtas. Šis priesteris bija Dievmātes dēls, visnotaļ Marijas maigajai sirdij veltījies.

Turpmākajos gados, būdams Rīgas Katoļu garīgā semināra garīgtēvs un profesors, viņš izaudzināja vairākas priesteru paaudzes, kas tagad kalpo ne tikai Latvijā, bet visā plašajā postpadomju teritorijā. Un ne tikai priesterus, šī cilvēka bezkompromisma dzīve, sirdsskaidrība un gudrība vilktin vilka pie viņa visdažādākos ļaudis, sākot ar intelektuālo eliti un beidzot ar visvienkāršākā darba darītājiem. Neviens tukšā nepalika. Viņam piemita īpaša harizma - būt tēvam un runāt patiesību neizvainojot.

Izstādē apskatāmās fotogrāfijas tapušas pusotru mēnesi pirms priestera aiziešanas mūžībā, kad viņš, pārvietodamies ratiņkrēslā, tomēr ik dienas svinēja svēto Misi, pieņēma cilvēkus, uzklausīja grēksūdzes un iedrošināja, mierināja, svētīja. Pie šī fiziski nespēcīgā, bet garīgi brīvā cilvēka nāca visi, kam vajadzēja stiprinājumu un padomu. Septiņās ar tēvu Viktoru kopā pavadītajās dienās Sāpju Dievmātes baznīcas istabiņā, Valdemārs guva stiprinājumu un skaidrību daudzās lietās.

Kāds bija šīs ļoti vienkāršās, nekomplicētās personības un viņa grūtos pārbaudījumos kausētās sirds noslēpums? Tas, ka visa viņa dzīve bija dziļi Evaņģēlijā sakņota, bet uzvaru atslēga - Jēzus Kristus Krusts, ar ko viņam pasaule bija krustā sista un viņš pasaulei.

Tēvs Viktors Pentjušs mūžības slieksni pārkāpa šī gada 19.martā. Vairākas dienas no viņa atvadīties plūda nemitīga cilvēku straume, un arī baltais Viļānu Dievnams bija ļaužu pilns, viņu pēdējā gaitā pavadot. Un kā jau tas mēdz būt svētīgu mūžu nodzīvojošu cilvēku bērēs, skumjas par zaudējumu mijās ar gaišu prieku dēļ neizmērojami lielā ieguvuma, jo tajās dienās Debesis kļuva bagātākas par vēl vienu dvēseli, kura ar savu spēcīgo aizlūgumu Dieva priekšā spēja nākt palīgā saviem vēl zemes dzīvi staigājošajiem brāliem un māsām. Jo viņš saprata atvēlētā laika vērtību un mācīja to arī citiem. Un tagad tēva Viktora pēdējie vārdi mums skan kā testaments: “Dzīvosim tālāk. Satiksimies mūžībā. Dzīvosim mūžīgi.”


0 komentāri Komentēšana pieejama visiem.
Komentāra pievienošana

Ar * atzīmētie lauciņi ir jāaizpilda obligāti.





atpakaļ uz ziņu sarakstu

Reklāma
Padalies priekā
Купить диплом быстро: где искать диплом купить цена <a href=diplom-trues.ru>diplom-trues.ru</a> .

diplom_kupit_juen

Theme site super 000*** ru.hc.lv

CqTLSJjEEJ

Theme site super 000*** hc.lv

hLOZFPfazA


ienāktreģistrēties