Pārdomas par izrādi "Otello"

Viljama Šekspīra lugas "Otello" iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī, Māras Ķimeles režijā.

Domājot par Jaunajā Rīgas teātrī nupat iestudēto izrādi "Otello" Māras Ķimeles režijā, gribas parafrāzēt nelielu fragmentu no F. Beigbedera grāmatas "Romantiskais egoists", kurā autors runā par "nesliktiem" darbiem. Ir darbi, kurus var nosaukt par šedevriem, ir tādi pilnīgi neizdevušies un tad vēl ir tādi "neslikti". Tie nav ne slikti, ne ģeniāli, ne īpaši aizraujoši, un par tādiem ir grūti runāt.

Līdz galam tomēr nav īsti skaidrs, kāpēc izrāde "neaizķēra", jo analizējot atsevišķus izrādi veidojošus elementus, tos var atzīt par labiem, pat izciliem. Piemēram, Andra Keiša (Otello) un Kaspara Znotiņa (Jago) aktierspēle bija tik pārliecinoša un baudāma, ka jau pēc pāris pirmajām redzētajām minūtēm, uz skatuves A.Keiša vietā jau bija moris Otello un K.Znotiņa vietā – atriebīgais un ļaunprātīgais Jago.

Jāuzteic arī izrādes scenogrāfija. Kastes, trubas, caurules un drānas bija galvenie un varētu pat teikt, ka vienīgie priekšmeti uz skatuves, kurus, veiksmīgi apspēlējot, izdevās uzburt vairākas pieminēšanas vērtas ainas. Piemēram, kad Dezdemona atrodas uz kuģa, kuru vētrā plosa vējš un tas nevaldāmi šūpojas, pa skatuvi tiek slidinātas koka kastes un kuģa masts šūpojas tiem līdzi, radot sajūtu, ka skatuve ir kļuvusi par kuģa klāju.

Izrādes laikā skatītāju zālē nebija atmosfēras. Ir reizes, kad gaisā virmo tāds sasprindzinājums, ka neviens nesačukstas, neklepo, cits uz brīdi pat aiztur elpu. Bet citreiz čaukst konfekšu papīriņi, iezvanās telefoni un kāds demonstratīvi nožāvājas. Šoreiz nebija ne tā, ne tā. Kaut kur pa vidu un ne līdz galam.

Pēc izrādes noskatīšanās tomēr gribējās lielāku pēcgaršu, varbūt pat iedvesmu. Šī izrāde tomēr ir stāsts, kas satura ziņā ir pilna traģisku un pārdzīvojumiem bagātu notikumu.

www.jrt.lv

uz rakstu sarakstu

uz rakstu sarakstu