Ziloņcilvēks (Elephant Man) 1980
Toms Jaunzems, 31.10.2007., 18:29No Deivida Linča mēs parasti gaidām filmas pēc kuru noskatīšanaš atliek vien domīgi pakasīt galvu un pajautāt sev - kas pie velna tur notikās (tieši tā ir arī ar pēdējo Linča garadarbu Inland Empire)!? Tomēr es gribētu dalīties savās pārdomās par kādu Linča daiļradei šķietami netipisku filmu, Ziloņcilvēks (Elephant Man).
Balstītas uz reālas personas-Džozefa Menika (Joseph Merrick), biogrāfiju (jāsaka gan lielāka filmas emocionālā līdzpārdzīvojuma labā Džozefaa Menika dzīve izpušķota ar daudz nebijušiem notikumiem,tāpat atrodams daudz hronoloģisku neprecizitāšu).
Nedaudz pieskaroties sižetam - filma, kā jau teicu, ir stāsts par reālas personas - Džozefa Menika dzīvi, Meniks ir jauns cilvēks ar ļoti nopietnām ķermeņa deformācijām, tieši tādēļ tiek saukts par Ziloņcilvēku, savu ķermeņa deformācijām Meniks dēļ apceļo Lielbritāniju ar vienu no tajā laikā (darbība risinās 19.gadsimta vidū) ļoti populārajiem frīkšoviem. Frīkšova saimnieks pret Meniku izturas kā pret dzīvnieku, praktiski nebarojot to, kā arī laiku pa laikam iekaustot un te nu Meniku no mokām mūža garumā glābj, Entonija Hopkinsa atveidotais, gādīgais dakteris Fredriks Trīvs. Iepazīstoties ar Meniku tuvāk, Trīvs atklāj, ka Menijks, kurš visu savu mūžu ticis uzskatīts par garīgi atpalikušu, runāt nespējīgu kropli, prot ne tikai runāt, lasīt, bet ir arī ļoti jūtīgs, izsmalcināts un apdāvināts.
Ziloņcilvēks, tāpat kā Linča iepriekšējas šedevrs „Eraserhead” (filma pateicoties kuras negaidītajiem panākumiem Linčš arī izpelnījās Ziloņcilvēka režisora vietu) ir bezkrāsains, ja runa iet par Linču, tad protams visiem ir skaidrs tas ir tikai un vienīgi efekts.
Principā grūti pat iztēloties šo filmu krāsās.
Kaut arī diezgan netipisks Linča darbs Linča rokraksts ir atpazīstams jau ar pirmajiem filmas kadriem, kuros Menika mātei uzbrūk satrakojušies ziloņi, šādu Linčam tipisku kinovalodas metaforu filmā gan daudz nesastapsiet. Filmas sākumā Linčš radījis izteiktus spriedzes momentus un arī Ziloņcilvēka seju jau pašā filmas sākumā jums neizdosies ieraudzīt. Noliekot pie malas lieliskos kadrējumus un Linča režijai raksturīgos stiķus un niķus vēlos ķerties klāt pašam galvenajam - filmas emocionāli saviļņojošajam traģiski, tai pašā laikā visnotaļ pozitīvi stāstītajam stāstam par Džozefu Meniku.
Žanrs - Drāma
Režisors - David Lynch
Scenārija autori - Christopher De Vore,
Eric Bergren,
David Lynch
Izdošanas laiks - 1980.
Ilgums - 124 minūtes
Galvenajās lomās -
Anthony Hopkins
John Hurt u.c.
Vērtējums:
.jpg "5(1)"){kind=small}
Jau atklājoties pimajām Menika personības detaļām skatītājs izjutīs želumu, līdzpārdzīvojumu, prieku, aizkustinājumu un galu galā apbrīnu. Menika naivums un labsirdība tik ļoti kontrastē ar viņa šausminošo ārējo izskatu un sabiedrības netaisno attieksmi, ko Menikam nākas izjust, ka rit asaras visas filmas garumā nāktos pat bezsirdim.
Filmas spilgtākā, nu jau par klasiku kļuvusī aina, nepārprotami ir scēna stacijā kur pārbiedētu, dusmīgu, ziņkārīgu, tai pašā laikā intereses pilnu acu skatienu aplenkts Meniks sarāvies, iespiests stūrī kliedz - Es neesmu dzīvnieks! Es esmu cilvēciska radība! Es esmu cilvēks!
Filmas laikā Džona Hurta (John Hurt) attēlotais Meniks daktera Trīvsa (un ne tikai) vadīts, veikt ceļu caur ērkšķiem uz zavigznēm un atpakaļ, paspēj vairākkārt. Lai arī filma beidzas ar Menika likumsakarīgu nāvi (Menika šausminošās deformācijas ir neārstējamas) filma noteikti beidzas uz pozitīvas nots, jo gala beigās sabiedrība(vismaz tās inteliģentais slānis) Meniku redz kā cilvēku, nevis kā zvēru, un pats galvenais arī Meniks beidzot sevi ierauga kā cilvēku. Kā visi izcilie kinošedevri filma izraisīs pārdomas gan skatīšanās laikā, gan pēc noskatīšanās.
Viena no izcilākajiem Deivida Linča filmām un iespējams emocionāli visu laiku saviļņojošākais kinošedevrs.
Launa
Ciao, volevo sapere il tuo prezzo.MiaSax
Zdravo, htio sam znati vašu cijenu.DimaSax