"The girl with the dragon tattoo" 2011

Sprādziens kino pasaulei un prātā jūkošu fanu iztēlei. Deivida Finčera jaunākā atombumba ar nosaukumu "Meitene ar pūķa tetovējumu" nu ir palaista.

Un tā noteikti ir skārusi visus, kas sevi sauc par patiesiem nenovērtējami ģeniālā Stīga Lārsona triloģijas " Millennium" , kā arī viena no meistarīgāko mūsdienu kino režisoru faniem. Grāmatas jaunākās adaptācijas iespaids uz popkultūru nenoliedzami ir un būs milzīgs, jo pretēji Nīla Ardena Opleva "Meitenei ar pūķa tetovējumu", Finčera garadarbu skatīs skaitliski lielāka auditorija un ar to saistās vairāki starptautisku slavenību vārdi. Tomēr ir neiespējami lielāko daļu vainas neuzvelt Deivida Finčera kvalitātes garantijas zīmei. Spēcīgs režisors ar neatkārtojamu un unikālu rokrakstu,ar kura radītajiem šedevriem šobrīd nav jēgas kādu mēģināt pārsteigt, jo tādi nosaukumi, kā piemēram, "Fight Club", "Zodiac" un "Se7en", iespējams, liks neskaitāmiem kino mīļotājiem noelsties un sāksies odu skandināšana par šo filmu lieliskumu, kas apliecinātu vien to, ka Finčera izvēle Holivudas "Meitenes ar pūķa tetovējumu" režisēšanai ir bijusi vislabākā. Jā, pēc filmas noskatīšanās es svinīgi paziņoju (kā vienmēr- subjektīvu iespaidu pārņemta), ka Finčeram izdevās.

Tomēr, kā jau tam vajadzētu būt pēc atombumbu sprādzieniem, apkārt valda juceklis. Vai grāmatu notikumi ir atainoti pietiekami precīzi? Vai tēlu pārnešana uz ekrāna (jau otro reizi) attaisno fanu cerības? Kura no filmām- Finčera vai Opleva- tad galu galā ir autentiskāka? Kura no Līsbetēm Salanderēm ir labāka… un tā tālāk un tā vēl joprojām. Par salīdzināšanas korektumu var strīdēties. Ja vēlamies būt pedantiski un kritiski-lūdzu, jo atšķirības,protams, pastāv, tomēr bez tām nemaz nav iespējams iztikt, ja divi ļoti dažādi režisori veido filmas pēc vismaz 500 lpp. (kā un kurā izdevumā) bieza un pietiekami sarežģīta detektīvromāna. Es nevēlos būt kritiska, jo katru grāmatas interpretāciju uzskatu par unikālu, bet Finčera filmu- par citādāku grāmatas adaptāciju, nevis zviedru filmas rimeiku.

Jau pirmajās 5 minūtēs Finčeram izdodas savaņģot publiku ar animētajiem filmas atklāšanas kadriem(jeb "opening visuals"), kurus pavada viesiem pazīstamās "Immigrant song" kaverversija un auditorijas iniciācija ir notikusi tā, lai bez aplinkiem paziņotu - tas būs stilīgi, spēcīgi un vēsi. Filmas aukstums ir stindzinošs gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē- sniegotās un brāzmainās ainavas papildina varoņu atsvešinātību vienam no otra, kā arī ledainuma pilnās attiecības Vangeru ģimenes lokā. Salta elpa piemīt arī cīņai par izdzīvošanu gan tiešā nozīmē, gan profesionālajā vidē un tai sekojošajam atriebības motīvam, kas caurauž visu stāstu kopumā un kuru ar lielu meistarību atklāj filmas režisors. Kā saka, atriebība ir ēdiens, ko servē aukstu, un šo principu vispirms ir ievērojis grāmatas autors, bet Finčers ar scenārija autoru Stīvenu Zēlianu to ir maksimāli paspilgtinājuši, sākot jau ar Līsbetes atriebību savam aizbildnim Bjurmanam un beidzot ar oligarha Vennerstroma pazudināšanu.

Nepamanīts nepaliek arī uz filmas plakāta redzamais mistiskais uzraksts "Evil shall with evil be expelled". Un patiesi - ļaunums nenoliedzami ir viens no stāsta vadmotīviem, turklāt režisora pieredze veidojot jau iepriekšminētās filmas "Se7en", "Zodiac", kā arī "Alien 3" ir ļāvusi izpētīt ļaunuma dažādo, mainīgo dabu. Tāpat kā Lārsons, arī Finčers nekautrējas ļaunumu pasniegt skatītājam visā tā godībā, neskopojoties ar detaļām un nemēģinot sacukurot stāsta realitāti. Spēlei, kurā notiek cīņa ar ļaunumu, nav noteikumu, un saprotams, ka cīņas paņēmieniem un atriebībai režisors pievērš lielu uzmanību. Savukārt psihopātiska slepkavas monologs, skanot Enya "Sail Away"… tik augstas ļaunuma koncentrācijas piesātināta aina sen nebija redzēta.

Runājot par aktieru izvēli - radījums vārdā Līsbete Salandere, Rūnijas Maras ādā, nemuldot aplinkus, uz ekrāna ir un paliek viens liels fenomens gan tiem, kas perfekti iepazinuši Stīga Lārsona fantāzijas augli un lolojumu grāmatās un zviedru filmās, kā arī tiem, kas to sastapuši tikai nesenā pagātnē, kinoteātros. Rūnija Mara uz stindzinošā aukstuma fona ir lieliska un pamatīgi noslīpēta Deivida Finčera ledus skulptūra, tomēr neatstāsim ēnā Nomi Rapasu, kuras sniegumus NEKĀDĀ ziņā neatpaliek no jaunākās Līsbetes iemiesotājas.

Iespējams, ka daudzajiem kritiķiem, kuri svaigāko "Meiteni ar pūķa tetovējumu" neuzskata par Finčera karjeras virsotni, ir taisnība, tomēr, pat, ja filmai trūkst režisora dvēseles, tad ģēnija prāts nekur nav pazudis un turpina radīt nervus kutinošus un psihi ietekmējošus ieročus.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu