Crazy Night

2008. gada 3. – 4. oktobra naktī no 22:00 līdz apm. 7:15 kinoteātra „Rīga“ nesen atjaunotajā Lielajā zālē norisināsies filmu skate „Crazy Night“.

Pasākums ir īpašs ar to, ka programma piedāvā Latvijā reti vai vēl nekad neizrādītus kino šedevrus, turklāt ieeja ir bez maksas visiem interesentiem. Pirmā filmu skate „Crazy Night“ notika pirms diviem gadiem 2006. gada rudenī kinoteātrī „K.Suns“ un tajā piedalījās pārsteidzoši daudz skatītāju. Šī gada filmu skate ir viens no Latvijas Kultūras akadēmijas organizētā starptautiskā zinātniski – mākslinieciskā projekta METAMIND‘2008 – „Pasaules metamorfozes: pēdas, ēnas, atspulgi, atbalsis un metaforas” tematiskajiem pasākumiem, kas mākslas valodā papildinās projekta centrālo notikumu – zinātnisko konferenci.

Programma:

1. daļa (īsfilmas):
22:00 Galapunkts, operatora Mārča Ābeles LKA diplomdarbs (2008, Latvija)
(latviešu valodā ar angļu subtitriem)
22:20 Ābela melnais suns /Ábelov čierny pes/, rež. M.Čengel-Solčanská (2006, Slovākija)
(slovāku valodā ar sinhrono tulkojumu latviešu un subtitriem angļu valodā)
22:50 Jaunā grāmata /Nowa książka/, Tango (balva Oskars 1982), Kāpnes /Schody/, operatora Zbigniewa Rybczyńska īsfilmas (1975, 1980, 1987, Polija)
(1. poļu valodā, 2. bez teksta, 3. angļu un krievu valodās, ar sinhrono tulkojumu latviešu valodā)

2.daļa (pilnmetrāžas filmas):
23:40 Balss mēness viņpusē /La voce della luna/, rež. F. Fellini (1990, Itālija)
(itāliešu valodā ar sinhrono tulkojumu latviešu valodā)
01:45 Kilians atgriežas vienmēr /Postava k podpírání/, rež. P. Juráček (1963, Čehija)
(čehu valodā ar sinhrono tulkojumu latviešu un subtitriem franču valodā)
02:30 Hiēnas /Hyènes/, rež. D.D. Mambéty (1992, Senegāla/Francija)
(franču valodā ar sinhrono tulkojumu latviešu un subtitriem angļu valodā)
04:25 Zemes raudas /Το Λιβάδι που δακρύζει/, rež. T. Angelopoulos (2004, Grieķija)
(grieķu valodā ar sinhrono tulkojumu latviešu un subtitriem angļu valodā)

Filmu apraksti:

Galapunkts, operatora Mārča Ābeles LKA diplomdarbs (2008, Latvija)
Masu kultūras uzmācīgo klišeju atdzīvošanās ir ne tikai biedējoša, tā var būt arī letāla… Latvijas kino debitanta Mārča Ābeles asprātīga un šausminoša versija par digitālā laikmeta darbaholisma sekām.

Ābela melnais suns /Ábelov čierny pes/, rež. M.Čengel-Solčanská (2006, Slovākija)
Bratislavas Mūzikas un priekšnesuma mākslas akadēmijas studentes Marianas Čengelas-Solčanskas diplomdarba filma Ābela melnais suns ir ar gluži vai episku vērienu uzņemta lente par puisi Ābelu slovāku ciemā Rumānijā, kurš izdomā sev melnu suni, lai pabiedētu kaimiņus. Filmas stāstam attīstoties, iedomātais suns ciematā pastrādā arvien vairāk briesmu darbu…
Filma uzvarēja Starptautiskajā Kino augstskolu festivālā MEDIASCHOOL 2007 Lodzā, Polijā.

Jaunā grāmata /Nowa książka/, Tango (balva Oskars 1982), Kāpnes /Schody/, operatora Zbigniewa Rybczyńska īsfilmas (1975, 1980, 1987, Polija)
Zbigņevs Ribčiņskis ir viens no slavenākajiem poļu izcelsmes pasaules kino meistariem, pazīstams arī kā video art pionieris. Katra no viņa animācijas īsfilmām ir īsts meistardarbs, bet filma Tango – koncentrēta līdzība par cilvēka dzīves ritmu – bieži tiek minēta starp 20. gadsimta izcilākajiem mākslas darbiem.

Balss mēness viņpusē /La voce della luna/, rež. Federico Fellini (1990, Itālija)
Pēc Ermanno Cavazzoni romāna „Il poema die lunatici“ uzņemtā „Mēness balss“ vai, kā to tulkojām mēs – „Balss mēness viņpusē,“ ir itāļu kino ģēnija pēdējā filma, kas ieguvusi vairākas balvas, bet ne pozīcijā „labākais režisors“. Filmu dažreiz nežēlīgi salīdzina ar viņa „spēcīgajiem“ darbiem, nepiedomājot, ka tas vairs nav „klasiskais Fellīni“, ka filmu uzņem cilvēks, kurš pamet pasauli, kuram atcerēties nu jau tīk vairāk, nekā dzīvot.
Filma vai, kā viņš pats teica, viņa pēdējā atzīšanās un sapņu dokumentējums, ir vizuāla poēma, kurā reālais gandrīz nešķirami mijas ar ireālo, kur prātu pārņem halucinācijas, kur dvēseles iekšējā balss kontrastē ar klusumu brīdī, kad spīd mēness.
Fellīni vienmēr mīlēja smalku miglu, kas piesedz lietas, padara neskaidras to kontūras, neļaujot atpazīt pasaulīgo tiešumu un nodzēšot tā skaļumu. Migla iznīcina laika sajūtu un galvenā varoņa lomu ļauj spēlēt tikai vienai, atsevišķai pasaules detaļai. Savā pēdējā filmā viņš filmē nakti, kas iegūst sapņa kvalitāti.
„ Balss mēness viņpusē“ ir skaists trakuma, vientulības un klusuma slavinājums. Tā ir apskaidrības filma, ko apdzīvo domas par nāvi: Fellīni it kā atvadās no pasaules, kurai vairs nepieder un kurā sevi vairs neatpazīst.

Kilians atgriežas vienmēr /Postava k podpírání/, rež. Pavel Juráček, Jan Schmidt (1963, Čehija)
- Īpašība, kas cilvēku atšķir no dzīvnieka. Astoņi burti.
- Apzinīgs.
- Nē, pa-klausīgs.
Šis citāts no filmas raksturo pirms Prāgas Pavasara stāvokli toreizējā Čehoslovākijā, kad jaunos režisorus Milošu Formanu un Pāvelu Juračeku vadīja slepens izmisums. Izmisums par bezizeju.
Gan Formans, gan Jurāčeks tai laikā sāka kļūt pazīstami pasaulē un ieguva starptautiskas prēmijas. Formanam, salīdzinot ar Jurāčeku, veicās: viņš izlauzās, atstājot atmiņas par bezizejas labirintiem pagātnei. Pāvels Jurāčeks savukārt izgāja elles apļus: padomju invāzijas rezultātā zaudēja savu ģimeni, un, neņemot vērā faktu, ka bija paspējis uzņemt vienas no izcilākajām savas paaudzes filmām, bija spiests atteikties no karjeras, viņu izslēdza arī no Nacionālās filmu komitejas.
Visam par spīti šī stilistiski-māksliniecisko līdzekļu, skaņas lietojuma un montāžas ziņā sevišķā, ar izcilu kafkiānisko pasaules izjūtu apveltītā Jurāčeka filma ir viena no kino gardēžu obligātajām delikatesēm.
Stāsts ir sireāls: pastaigājoties pa Prāgu, kāds vīrietis nejauši uzduras jocīgai pārdotuvei, kurā izīrē kaķus. Vīrietis izpilda visas formalitātes, izīrē kaķi, un, kad izīrējuma laiks pagājis, nes kaķi uz veikalu atpakaļ. Lai kā viņš necenstos, pārdotuvi vairs nevar atrast. Tā bez pēdām pazudusi. Tas ir ievads Kafkas cienīgā labirinta pasaulē, kurā situāciju daudznozīmība ir provokatīva.
Filma, kuru starptautiskā mērogā pazīst ar nosaukumu „Josef Kilian“, 1963. gadā
ieguva Oberhauzenas festivāla Galveno prēmiju un Manheimas festivāla prēmiju.
Šodienas acīm raugoties, grūti iedomāties, ka šāda filma vispār kādreiz ir varējusi tikt uzņemta. Grūti iedomāties, kā Kafku tik organiski var ietērpt filmas mētelītī.


Hiēnas /Hyènes/, rež. Djibril Diop Mambéty (1992, Senegāla/Francija)
Čehu filmai sekos Āfrikas kino dzejnieks, kolektīvo sapņu iniciātors un citu sapņojumu atjaunotājs vai vienkārši neordināra, ekstravaganta personība – Džibrils Diops Mambetī ar savu otro pilnmetrāžas filmu Ramatou vai, kā to labāk pazīst Eiropā - Hiēnas, kas viņu padarīja par leģendāru režisoru.
Tā kā Mambetī ir viena no neapšaubāmām kino autoritātēm pasaulē, bet pilnīgi nezināms Latvijā, tad ieskicēsim viņa biogrāfiju. Režisors dzimis 1945. gadā netālu no Dakāras, Senegālā. Studējis Teātra zinības un savu karjeru sācis kā teātra un kino aktieris, un nekas sākumā neliecināja, ka reiz viņš kļūs par kino režisoru. Bet notika neticamais,- jau viņa pirmā 1973. gadā uzņemtā filma Touki Bouki kļuva nevis par iesācēja pirmo mēģinājumu, bet gan par kino klasiku ar trīs starptautiskiem apbalvojumiem, bet otrā – 1992. gadā uzņemtā filma Hiēnas viņam atnesa gan godalgas, gan pasaules slavu, tai skaitā Zelta palmu Kannu festivālā. 1998. gada 23. jūlijā, paspējis uzfilmēt vairākus izcilus, spēcīgus un neordinārus darbus, iegūt brīnišķīgu vizionāru attēlu radītāja, Āfrikas Fellīni slavu, Mambetī 53 gadu vecumā, Parīzē mira ar vēzi.
Filma Hiēnas ir Frīdriha Dirrenmata „Besuch der alten Dame“ versija, ko daudzi kritiķi uzskata par labāko Dirrenmata adaptāciju kino.
Tās sižets ir vienkāršs, pat mazliet banāls: kāda āfrikāņu ciema bijusī skaistule tikusi pavesta, pamesta un pazemota, un tādējādi bijusi spiesta kļūt par senākās profesijas pārstāvi. Mūža otrajā pusē, kļuvusi bagātāka par Pasaules banku, vecā dāma, ko spēlē brīnišķīgā Ami Diakhata, ierodas arvien lielākā nabadzībā grimstošajā dzimtajā ciemā, lai, kā domā ciems, - palīdzētu. Vecā dāma alkst ko citu - atriebties par seno nodarījumu, kad ciems viņu padzinis. Šajā mirklī spēļi pārņem cilvēka psihes tumšie toņi, un vecā dāma sāk korumpēt ciemu.
Brīnišķīga filma, kurā saulains tuksnesis, mirdzošs zelts disonē ar cilvēka dvēseles ēnām, neprātu, cinismu un viņa morālo netīrību.


Zemes raudas /Το Λιβάδι που δακρύζει/, rež. Theo Angelopoulos (2004, Grieķija)
Teo Angelopolusa pieteikums grieķu 20. gadsimta eposam, pirmā filma no iecerētas, bet līdz šim neīstenotas triloģijas. Filmas, kuras centrā ir Eleni un Aleksa dzīvesstāsti, darbība sākas 1919. gadā, ved cauri 1930. gadiem, II. Pasaules karam, Grieķijas pilsoņu karam. Stāstījuma fascinējošo plūdumu nodrošina Angelopolusa slavenie garie plāni, kuri gandrīz fiziski liek sajust laiku.


IEEJA BRĪVA pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda, Rīgas Domes, Čehijas, Ģrieķijas, un Itālijas vēstniecību, Francijas Kultūras centra, Lodzas un Bratislavas Kino augstskolu un kinoteātra „Rīga” atbalstam. Informatīvais atbalsts: TvNet, Draugiem.lv, Satori, Interinfo Latvija.

Projekta „Crazy Night” vadītājs – Krzysztof Szyrszeń (Kšištofs Širšeņs)

Bez filmu skates „Crazy Night“ kinoteātrī „Rīga“ konferenci papildinās arī konceptuāls uz balsi un tās atskaņu balstīts Eiripīda traģēdijas „Bakhantes“ iestudējums Rīgas Svētā Pētera baznīcā, dejotāju pēdu nospiedumiem veltīta modernās horeogrāfijas izrāde „Zūdības dejas“ un Latvijas un ārvalstu profesoru veidota fotoizstāde „Spoguļtelpas“ Latvijas Mākslas akadēmijā un Mencendorfa namā Rīgā.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu