Bernhards Viki. Fotogrāfijas

• Informācija par izstādi

Bernharda Viki vārds nesaraujami saistīts ar viņa slavenāko filmu TILTS (BRÜCKE). Šīs filmas – tā bija tikai Viki otrā filma – milzīgie panākumi visā pasaulē ļāva piepildīties tam sapnim, ko izsapņo ikviens režisors, jo tā padarīja viņu par vienu no nozīmīgākajiem pēckara laika filmu veidotājiem un bruģēja ceļu uz Holivudu. Tomēr dažkārt šie panākumi šķita kā lāsts, jo katra filma, kuru pēc tam filmēja Viki, – pavisam tās bija divpadsmit - , un viss, ko viņš kā aktieris un fotogrāfs bija darījis pirms tam – vairāk nekā piecdesmit gadus ilgs, ārkārtīgi radošs un daudzveidīgs mūža darbs – atradās šīs vienas filmas ēnā. Tā tas bija un ir arī tāpēc, ka, uzņemot TILTU, Viki bija radījis epohālu šedevru, kas pat šodien, vairāk nekā 40 gadus pēc tā tapšanas, nav zaudējis neko no savas pārliecināšanas spējas un nelokāmības.

Ilgu laiku aktieris Bernhards Viki kino un fotogrāfiju uzskatīja par otršķirīgām mākslas formām, viņa kaislība piederēja teātrim, dzejai un glezniecībai. Tas mainās, kad viņš 1952. gadā apmeklē PASULES FOTOGRĀFIJAS IZSTĀDI Lucernā. Te viņš redz sava laika labāko fotogrāfu darbus, tomēr tieši viena fotogrāfija uz viņu atstāj paliekošu iespaidu –slavenā mirstoša karavīra fotogrāfija, ko 1936. gadā Spānijas pilsoņu kara laikā uzņēmis Roberts Kapa un kas līdz pat mūsdienām ir 20. gadsimta fotogrāfijas inkunābula. Raugoties atpakaļ, Viki atceras, ka „tas bija tiešais, neizskaistinātais skats uz dzīvību kā tādu”, kas viņu fascinēja šajā fotogrāfijā. Viņš saprata, ka fotogrāfija spēj ne tikai autentiski informēt, bet ka tai piemīt arī patstāvīga un savdabīga vizuālā valoda.

Viki sāk fotografēt un dara to pilsētā, kura kā neviena cita ar savu maģisko pievilkšanas spēku vilināja ikvienu fotogrāfu, - Parīzē. Viņš pašmācības ceļā apgūst fotografēšanu – tas viņa attēlos vienmēr būs pamanāms – un klīst pa pilsētas ielām. Viņu saista franču metropoles ēnu valstība aiz slaveniem laukumiem, greznām ielām un spozmes pilnām izklaides vietām. Viņš novēro Les Halles tirgus rosību un apmeklē klaidoņus pie Sēnas. Rodas simtiem uzņēmumu, bet Viki palielina tikai dažus. Jau šajā paša izvēlētajā mācību laikā var sazīmēt, kas viņu fascinē fotogrāfijā – sastapšanās ar īstenību. Viņš meklē ikdienišķo, nejaušo, šķietami mazsvarīgo. Viki fotogrāfijas rodas intuitīvi, tās nav inscenētas, bet komponētas savdabīgā un viņam vienam raksturīgā manierē. Tie ir momentuzņēmumi, mirkļa tvērumi, kas dažkārt veikti bez īpašas sagatavošanās, eksponēti sekundes simtdaļā, bet tajā pašā laikā ir ļoti intensīvi. Mirkļi, izrauti nepielūdzamajam laika ritumam un iemūžināti.

Nākamajos gados gandrīz visi viņa uzņēmumi rodas garāku ceļojumu laikā, filmējot Bosnijā vai Marokā, vai atpūšoties Itālijā un Francijā. Savā dzīvesvietā Minhenē viņš fotografē reti. Ceļotāja, kurš bez ierunām atveras jauniem vizuāliem iespaidiem, brīvība ir būtiskākā fotogrāfu Bernhardu Viki raksturojošā iezīme. Viņa attēlu pasaules centrā ir cilvēks. Viņš atrodams arī tur, kur paliek ārpus attēla, kur neuzkrītoši priekšmeti un izdzēstas pēdas atgādina par viņa esamību. Fotografējot Viki koncentrējas uz atsevišķo cilvēku: sievietes, vīrieši, pat bērni šķiet gluži vai neizbēgamas vientulības ieskauti, atstāti paši ar sevi, vieni. Viki apraksta laiku, kam, Otrā pasaules kara katastrofālo notikumu dziļi satricinātam, ir zudusi jebkāda utopija, bet kas tomēr nespēj iztikt bez cilvēcības un cerības.

Pēckara laika vācu fotomākslā Viki daiļrade ieņem īpašu vietu, iespējams, ka tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc tā līdz pat mūsdienām ir gandrīz nezināma. Viņa attēlu pasaules nozīmīgākais iedvesmas avots, neapšaubāmi, ir itāļu neoreālisms. De Sikas VELOSIPĒDU ZAGĻI un Rosellīni ROMA, ATVĒRTĀ PILSĒTA ir tie šedevri, kas uz Viki fotogrāfa un režisora radošo darbu atstāja paliekošu ietekmi. Pavisam citāda attēlu valoda iezīmējas tikai tagad atklātajos, mantojumā atstātajos portretos, kuros viņš iemūžinājis kolēģus māksliniekus kā Mariju Šellu vai garīgos ceļabiedrus kā Frīdrihu Dīrenmatu. Avangarda fotogrāfijas skoloti, šie ļoti intīmie uzņēmumi ir inscenēti līdz sīkākajai detaļai, poza, gaisma, fons un attēla fragments ir precīzi noteikti. Viki izdodas savus modeļus nevis klišejiski stilizēt, bet, uzmanīgi inscenējot, atklāt viņu personību, parādīt kaut ko vairāk par ierastajiem zvaigžņu portretiem.

Aktierim Bernhardam Viki, kurš galvenokārt ar savu fizisko klātbūtni prata atstāt iespaidu, fotogrāfija kļūst par izšķirošo izteiksmes instrumentu. Viņš nopietni pārdomā mainīt nodarbošanos un kļūt par fotogrāfu vai operatoru. Tomēr, kad 1958.gadā viņam rodas iespēja pašam strādāt kā režisoram, viņš bez vilcināšanās to izmanto. KĀPĒC VIŅI IR PRET MUMS? – tā saucas viņa šodien aizmirstā pirmā filma – vēl daudzās ainās atklāj fotogrāfu Viki. Tomēr, sperot pirmos soļos režijas laukā, Viki saprot, ka fotogrāfija un kino ir divas principiāli atšķirīgas izteiksmes formas, kuras prasa atšķirīgas, specifiskas vizuālās stratēģijas. Viņa otrā filma TILTS jau ir nepārprotama atzīšanās mīlestībā medijam filma. Reizē ar TILTA panākumiem pasaule iepazīst arī fotogrāfu Viki. Hamburgā un Berlīnē viņam tiek sarīkotas personālizstādes, 1960. gadā iznāk viņa vienīgais fotogrāfiju krājums DIVI GRAMI GAISMAS, kam Frīdrihs Dīremnats sarakstījis priekšvārdu. Tomēr pārāk lieli ir režisora panākumi, par kura labvēlību tagad cīnās arī Holivuda. No fotografēšanas Viki atsakās. Viņa tikko atklātie darbi ātri nonāk aizmirstībā.

1919 Bernhards Viki dzimis 28. oktobrī St. Peltenā (Lejasaustrija).

1929 Ģimene pārceļas uz Kēteni pie Desauas.

1938 Pēc skolas beigšanas mācības Berlīnes Valsts aktieru skolā Gustafa Grīndgena vadībā. 9. novembrī Viki kā Komunistiskās jaunatnes loceklis tiek arestēts: desmit mēnešus viņš ir jaunākais politiskais ieslodzītais Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē.

1939 Atbrīvošana no koncentrācijas nometnes. Iestāšanās Mūzikas un tēlotājas mākslas valsts akadēmijas aktiermākslas un režijas seminārā (Maksa Reinharda seminārs) Vīnē.

1940-1949 Debija teātrī Vīnē, kam seko lomas Brēmenē, Minhenē, Cīrihē un Bāzelē. 1945. gadā Viki apprec aktrisi Agnesi Finku, pāris pārceļas uz Šveici.

1950-1954 Atgriešanās Vācijā, līgums ar Bavārijas Valsts teātri (Rezidences teātri) Minhenē.

1952 Viki apmeklē PASULES FOTOGRĀFIJAS IZSTĀDI Lucernā un sāk fotografēt.

1953 Ar Boro lomu Helmuta Keitnera filmā PĒDĒJAIS TILTS Viki sevi pierāda kā kinoaktieri.

1957 Brīvprātīgais režisora asistents Helmuta Keitnera filmā MONPTI.

1958 Režijas debija spēlfilmā KĀPĒC VIŅI IR PRET MUMS?

1959 Ar savu otro spēlfilmu TILTS Viki sevi starptautiski pierāda kā režisors, viņš saņem daudzas kinobalvas, tostarp Zelta globusu un Oskara nomināciju par labāko ārzemju filmu.
Hamburgas vizuālo materiālu birojā pirmo reizi tiek izrādītas Bernharda Viki fotogrāfijas ar nosaukumu GAISMAS UN ĒNAS PASAULE.

1960 Fotogrāfiju krājuma DIVI GRAMI GAISMAS ar Frīdriha Dīremnata priekšvārdu publikācija. Pārtrauc nodarboties ar fotomākslu.

1961 Viki fotogrāfiju izstāde Diogenes galerijā Berlīnē.

1961-1962 Līdzrežisors Holivudas filmai THE LONGEST DAY. Pārcelšanās uz Holivudu.

1963 THE VISIT režija pēc Frīdriha Dīrenamata lugas.

1964 MORITURI režija ar Marlonu Brando un Žilu Brineru galvenajās lomās.
Pēc filmēšanas beigām atgriešanās Vācijā.

1967 - 1968 Atgriešanās pie teātra; iestudējumi Vīnē un Minhenē.


1970 Pirmie režijas darbi televīzijai: NEPAREIZAIS SVARS (ZDF) un KARPFA KARJERA(WDR).

1975 Scorpion-Filmproduktion dibināšana; tiek piešķirta Vācijas Kinobalva: Zelta kinolenta.

1975-1976 CITADELES IEKAROŠANA režija un producēšana.

1977 KURDS JIRGENS – KINOZVAIGZNE, KAS NĀCA NO TEĀTRA (WDR) režija; iecelšana par Commendatore della Republica Italiana; iepazīšanās ar aktrisi Elizabeti Endrisu.

1981 Vācijas Federatīvās Republikas Lielā Nopelnu krusta piešķiršana.

1983 Viki kļūst par Austrumberlīnes Mākslas akadēmijas korespondētājlocekli.

1984 GRĪNŠTEINA VARIANTS (WDR) režija.

1985-1986 ZANZIBĀRA JEB PĒDĒJAIS IEMESLS (WDR) režija.

1986-1989 ZIRNEKĻU TĪKLS režija; 1987. gada maijs: sakarā ar asinsizplūdumu smadzenēs filmēšanas darbi tiek pārtraukti .

1989 Bavārijas kinobalvas piešķiršana par Nopelniem vācu kino; iecelšana par Rietumberlīnes Mākslas akadēmijas locekli; tiek piešķirta otra Vācijas Kinobalva par filmu TILTS.

1990 Retrospekcija Gētes institūtā Parīzē; Berlināles Kameras piešķiršana Berlīnē un Švābingas mākslas balvas pasniegšana Minhenē.

1992 Viki saņem Bavārijas Nopelnu ordeni, Ufa Goda balvu un Magdeburgas akmens Otto.

1994 UCI balva par nopelniem kino Berlīnē; 28. oktobrī: Agnese Finka mirst Viki septiņdesmit piektajā dzimšanas dienā.

1995 Bernhards Viki apprec aktrisi Elizabeti Endrisu.

1998 Vācijas Videobalva: Lifetime Achievement Award.

1999 Svinīgs pasākums Minhenes pilsētas muzejā par godu Bernharda Viki astoņdesmitajai dzimšanas dienai. Zelta medaļas "München leuchtet" pasniegšana.

2000 Lielā Austrijas Nopelnu ordeņa Litteris et Artibus piešķiršana; 5.janvārī Bernhards Viki Minhenē mirst.