Mākslinieces Baibas Rēderes personālizstāde “Aiz redzamā”

Izstāde ir „intuitīvs, jūtīgs mākslinieces ceļš pretī savai dvēselei, pretī Radītājam... Svarīgāka par laikmeta atainošanu Baibai Rēderei šķiet pārlaicīgā meklēšana, kas īpaši pietrūkst mūsdienu saraustītajam cilvēkam. Svarīgākais mākslinieces uzdevums sev pašai: atļaut būt par instrumentu!” – tā mākslinieci kodolīgi un precīzi raksturo viņas dzīvesbiedrs, žurnālists Gundars Rēders.

Baiba ir jauna un talantīga gleznotāja un trīs bērnu māmiņa, kas tikai šogad ieguvusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra grādu glezniecībā pēc divu gadu studijām K.Zariņa un A.Naumova multivizuālās mākslas glezniecības meistardarbnīcā. Pirms tam absolvēta Tekstilmākslas katedra un apģērbu modelēšana Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Tomēr lietišķās mākslas – tērpi, tekstils, lai gan kā tekstilmāksliniece izstādījusi savdabīgus darbus ne vienā vien izstādē, likušies viņas personībai par šauriem – modelēšana esot pārāk sabiedriska nodarbe. Bet tekstils? „Ierobežoja tekstiliju amatnieciskie efekti,” – nosaka Baiba. Un tad, kad viņa beidzot nonākusi līdz glezniecībai, sapratusi, ka atradusi savu īsto aicinājumu. Viņu interesē iracionālais, netveramais. Baiba gleznošanu uztver kā neverbālu meditācijas veidu. Lai meditētu, vajadzīgs miers un klusums, jo tikai tā iespējams iepazīt sevi, savu iekšējo dzīvi, kas daudziem no mums paliek aiz septiņiem zīmogiem. Viņai patīk strādāt, ļaujoties mūzikas skaņām, it īpaši garīgajai mūzikai, ļaujot, lai zemapziņas plūsma vada roku, un pamazām, soli pa solim pietuvoties sakrālajam cilvēkā.

„Pēc manām domām, radīšanas fenomens ir cieši saistīts ar pašu Radītāju, kas cilvēkam nav izdibināms šajā pasaulē esot. Arī daudzi filozofi, šķiet, ir atdūrušies neizskaidrojamajā Bezgalībā. Tā nu paliek teorētiķiem savs, māksliniekiem savs lauciņš, ko atklāt,” – tā pati Baiba.

Lai iegūtu īpašu vieglumu, gaisīgumu, lai ‘smagā’ eļļas krāsa kļūtu akvarelīgāka, jo tieši ar akvareli sākas ceļš pie molberta, viņa krāsu uzpūš, pludina, šļaksta, pilina, skrāpē. Spilgto kolorītu ‘nomierina’ ar tumšajiem toņiem, īpaši apmīļojot dziļi zilo, kam piemīt izcilas spējas „paust noslēpumaino vēstījumu”. Neizpaliek nejaušība, kura iegūst īpašu pievienoto vērtību. Darbos savērpjas virpuļu virpuļi, peld laivas, mirdz ūdens atspulgi, jo ūdens stihija māksliniecei ir īpaši tuva. Kā centrālais tēls kompozīciju itin bieži satur aplis, ko atradusi Bizantijas un viduslaiku mākslā, tas ir visa sākuma un gala simbols.

Viņas māksla ir kā pretreakcija racionālajam. Bezpriekšmetiskā māksla, kurā tomēr pavīd atpazīstami simboli, ir kā piesaiste neredzamajai pasaulei, kā savdabīgs tiltiņš pa kuru, ja vēlies, vari pietuvoties sapņu pasaulei, ieraudzīt to, kas ir aiz saprāta robežas, aiz saredzamā un sataustāmā... Ļaujies šo darbu magnētismam un ceļojums mistikas, vēl neizzinātas pasaules atklāšanā tev nodrošināts.

„Es ļoti gribu, lai manas gleznas nav kā sastingušas fotogrāfijas kaut kam, bet, lai tajās var nojaust apslēptās dzīles. Lai var tajās ieiet, ieraudzīt ar dvēseles acīm kaut ko aiz redzamā, sajust kādu kustību dziļumā, dzīvības klātbūtni, varbūt sadzirdēt klusu mūziku!!!

Svarīgākā, manuprāt, tad nav arī mana glezna, ārējais rezultāts, ko visiem apbrīnot, bet tas, kas notiek cilvēka dvēselē, kamēr viņš aplūko gleznu!” – tāds ir Baibas mākslas redzējums.