Tuvības brīvība

Es atkal kādu satiku. Es vispār visu laiku kādu satieku un pa retam arī satiekos. Bet tas nav svarīgākais. Svarīgi ir tas, ka es nezinu, vai es viņu vispār vēl kādreiz satikšu. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka es ļoti, ļoti vēlētos.

Ziniet kā ir, kad pārņem tāda brīva sajūta? Nu tāda, ka... vari teikt un darīt itin visu. Vienā versijā šo sajūtu var noķert ar pilnīgi random cilvēku, kuram pat vārdu nepajautā. Kad tu zini, ka nesatiksies ar viņu vairāk par šo reizi. Tas ir kā stāstīt bārmenim savu bēdu. Bet otrā iespēja kā tikt pie šādas sajūtas, ir satikt kādu... nu tādu. Līdzīgu. Nu tādu, kuram piemīt visas tavas paša kaitinošās īpašības. Kuram spītības pietiks tik pat, cik tev. Kurš ciniski jokos par lietām, par kurām tev negribas, lai viņš joko. Jo jūs zināt. Tādiem ātras dabas, mazliet neprātīgiem cilvēkiem kā es, neiesaka iesaistīties ar tādiem pašiem. Jo nu, tas tā mazliet bīstami. Mums parasti iesaka tādus piezemētākus. Tādus, kas mūs varētu pie zemes noturēt. Un viņš ir traks. Tā sajūta ir vienkārši apbrīnojama, cik traks viens cilvēks var būt. Tik smieklīgi, cik ļoti var neteikt labus vārdus, nestāstīt par lovēm un tādām lietām. Bet vienkārši ievilkt elpu un lekt. Skriet ar galvu sienā, lai pārvarētu visu to, kas mūs abus ir kaut kā sasaistījis pie mūsu mazajām, ērtajām pasaulītēm.

Cik daudz mēs esam gatavi darīt viens otram? Cik daudz no tā, ko mēs it kā darām otra dēļ, mēs darām paši priekš sevis. Tāpēc, ka mums gribas.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu