Ticība

Cik daudz jūs uzticaties citiem? Ikdienā, mājās, skolā, darbā, uz ielas, pasākumā, attiecībās. Kas mudina ticēt vairāk vai mazāk? Un tad vēl pats sev. Cik daudz var ticēt pats sev?

Vienmēr zināt, ka neizgudro pats sev attaisnojumus. Esi godīgs, atzīsti patiesību. Lai cik tas arī reizēm nebūtu nepatīkami. Melot sev taču ir tik viegli. Melojot sev arī liekas, ka nemelo citiem. Ticība saviem vārdiem. Uzticība. Reizēm uznāk dusmas un liekas, ka varu vairāk ticēt Lindardam nekā pati sev. Jo sevi taču neredzu. Ne vienmēr jūtu pati savas atrunas un patiesās bailes. Un reizēm ir par vēlu. No otras puses, nevaru taču zināt, vai Linards melo sev un tad arī man, vai nē. Bet ir vieglāk ticēt, ka viņš tic am, ko man saka. Pats sev. Un tad es arī ticu. Jo tad un tur tas ir īsts. Vismaz cik tālu tas uz mani attiecas.

Bet cik daudz vispār vajag ticēt? Šaubas un bailes zināmās devās ir veselīgi. Pasargā no tik daudz. Tas ir kā stāvēt kraujas malā un skatīties lejup. Lai cik vilinoši, bet bailes tomēr attur rāpties pakaļ skaistajam ziedam, pāris metrus zemāk. Un tādā brīdī tas ir vienīgais, kas varbūt izglābj dzīvību. Bet, ja nedramatizē, tad cilvēki vienkārši apkārt runā tik daudz nieku. Lieku. Nepārdomātu. Nesvarīgu. Nav vērts nemaz sākt apsvēt uzticēšanos. Ticību.
Smaidīt vajag. Smaidīt un māt ar galvu. Un atcerēties, ka neesi ne ar ko labāks par viņiem. Pat sev.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu