Sajūtu neracionalitāte

To let go or not to let go?

Man ir draudzene, kura ir ļoti iemīlējusies. Var taču tā iemīlēties, ka, par spīti grūtībām, gribas tik ļoti iekrampēties tajās sajūtās. Negribēt laist vaļā. Par spīti visam. Attālumam, laikam, apstākļiem. Nu visam, kas traucē. Jo ir tik labi apzināties, ka tev ir kāds. Kaut tur tālumā, varbūt mazliet nepareizi. Bet kāds, par ko visiem stāstīt, ar kuru visiem apnikt, kuram visu laiku pieprasīt uzmanību un, kuram visu, visu stāstīt.

Cik daudz mēs esam gatavi darīt kaut kādu sajūtu dēļ? Pat tad, ja viss šķiet kaut mazliet bezcerīgs. Kāpēc reizēm svarīgāk par izdošanos ir tas mazliet mokošais iemīlēšanās process? Kāpēc tādu lietu dēļ mēs tik viegli kļūstam tik neracionāli?

Man ir draudzene, kura mīl. Mīl kādu, kuru nekad neiegūs. Viņa to ļoti labi zin, bet negrib laist vaļā to mīlēšanas sajūtu vienalga. Šis vīrietis arī zin šīs meitenes sajūtas un ir viņai skaidri pateicis, ka nevēlas pat mēģināt kopīgu nākotni. Bet mīlēt ir tik skaista sajūta pati par sevi, ka viņa tajā ir ieķērusies ar saviem manikirētajiem nadziņiem. Man reizēm liekas, ka tās pat vairāk ir bailes palikt vienai, pašai ar sevi savās domās, kas attur viņu pat  no iedomāšanās par laišanu vaļā. Tāda ilūzija vien tur ir.

To let go or not to let go? Un kur ir robeža starp trakumu un pilnīgu neprātu?
 

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu