Tie putni visu laiku čivina

No rītiem saule spīd logā tik spoži, ka gribot negribot jāaizdomājas.

Visapkārt pavasaris pēkšņi uzradies. Nāca, nāca un uzradās. Manas draudzenes ir mazliet aptrakušas, un pašai arī tāds maziņš nemiers iekšā. Bet ko tad citu lai dara, kad saule spīd tik spoži miegainajās acīs no rītiem un putni čivina kā traki aiz loga. Šajā pavasarī pie mums modē esot parīzieši (ai, es nezinu kāpēc, man personīgi vispār francūži liekas drusku dīvaini), bet arī manu vēderu kaut kas sācis kutināt. Mans mazais britu exiņš arī beidzot saņēmis drosmi un uzaicinājis kādu meiteni (man liekas, ka arī francūzieti, ja kas) uz randiņu, un tagad viņš reizēm sūta īsziņas nepareiziem adresātiem, jo mums ir līdzīgi vārdi.

Tā kā tas viss te tagad aktīvi notiek, pavisam aktuāli kļuvis jautājums par dating rules. (Ar kurām man mūždien ir problēmas, jo es esmu pārāk nepacietīga.)

Nu, piemēram, tas, ka pēc tam, kad meitenei ir uzprasīts telefona numuriņš, viņa to (nezināmu iemeslu dēļ) pat ir iedevusi, tad ir jāgaida 3 dienas (!) pirms var viņai piezvanīt. To trīs dienu laikā arī īsziņas nedrīkstot sūtīt. Kad es par šito uzzināju, es mazajam britu exiņam teicu, ka labi vien ir, ka viņš šo te rule tolaik nebija ievērojis, jo es jau nu 3 dienu laikā visu ko varu izdarīt. Sākot ar to, ka saprast: he’s just not that into me. Un tad, kad es savā mazajā sievietes galviņā esmu iesitusi to, tad jebkāds šī puikas zvans (pēc tām ciktur dienām) man liksies, kā: viņam nav nekā labāka, ko darīt. Bet uz tādām lietām es savu laiku netērēju. Iemesls šitā darīt esot tāds, ka nevarot tak meitenei likt padomāt, ka viņš esot desperate. Bet man likās, ka vismaz īsziņa nākamajā dienā ar apjautāšanos, vai es esmu droši mājās nokļuvusi, ir patīkama intereses izrādīšana.

Bet ja nu tiek pāri visiem tiem sarežģījumiem ar zvanīšanu un to pārējo, kas saistīts ar randiņa sarunāšanu, ja tiešām aiziet uz to randiņu un viss ir forši? Nu tik forši, ka jāiet vēl un vēl uz tiem randiņiem. Tad parasti iestājas tas, par ko es un viena mana draudzene esam joprojām mazliet izbrīnītas. Atšķirībā no latviešu vīriešiem, pārējie netur tevi noslēpumā pirmās nedēļas. Viņiem nav bail parādīt tevi savai mātei. Un viņi nebaidās veidot kopīgus plānus. Pat tad, ja plāns ir aizbraukt uz kādu cottage weekendā atpūsties. Kas mūs abas izbrīna ir tas, ka viņi paši ierosina visas šīs lietas. Mēs, godīgas tautumeitas būdamas, esam pieradušas, ka ar puikiem parasti jānoņemas, kamēr viņu varenajās vīriešu galvās pielec, ka we are dating un tas nav scary. Tagad mēs esam tās, ar kurām ir jānoņemas, jo mums taču nepielec, kāpēc aizparīt ir jāiet iepazīties ar viņa radiem, tad nākamajā dienā jāiepērkas kopā, pavasarī jābrauc uz Ibizu, bet vasarā brauksim iepazīties ar maniem vecākiem, tas nekas, ka šis ir mūsu 4. randiņš. Aktuvai. Un nav jau nemaz skaidrs, ar kādu attieksmi to visu uztvert.

Bet tad atkal saule spīd tik spoži, un man nemaz, nemaz negribas domāt par to, cik sarežģīti viss var būt. Skatos kā mājas kaķene slinki izstiepusies pa paklāju, lakoju kāju nagus un prātoju par to, cik labi, ka mēs visi viens otram esam.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu