Nemelo man

Apnicis. Smaidīt, kad gribas neizpratnē pacelt uzaci. Izteikt komplimentu, kad piemērotāk šķiet pieklājīgi atvadīties un netērēt vienam otra laiku. Izlikties ieinteresētai, kad patiesībā nemaz neklausies, bet dungo pie sevis kādu dziesmu no jaukās apvienības Ļeņingrad.

Kopš kura laika randiņi ir kļuvuši par darba intervijām? Apbrīnojami, ka references vēl nav jāpievieno. Kopš kura laika attiecību sākumiem jābūt tēlošanai. Tēlošanai, ka esi nevis tu pats, bet kāds cits - tavuprāt (!) labāks cilvēks. Matu un skropstu krāsošana ir sapošanās. Skaistu drēbju uzvilkšana ir izrādīšana, ka esi ieinteresēts, ka esi gatavs būt at your best dēļ tā otra. Bet kāpēc izlikties par kādu pavisam citu?

Tāda sajūta, ka, ejot uz tusiņu, cilvēki ne tikai piemeklē drēbes, bet piemeklē arī tēlus. Izvelk no skapja tēlu, nopurina putekļus, atceras visus tā tēla stāstus un kustības. Un visiem pēkšņi interesē pilnīgi viss. Viss viņus sajūsmina, jebkas aizkustina. Par visu ir aizrautīgi jāspiedz un jābūt gatavam gribēt pilnīgi visu. Un tad, kad visi ir noskaņojušies uz šīs submissive nots, tad atliek tikai gaidīt kādu, kuram patīk kontrolēt citus. Vai arī viss pasākums aiziet pilnīgā nekurienē, jo visi tikai sajūsminās un piekrīt, bet neviens neko neierosina un neuzsāk.

Riskējot ar savu social life altogether, es izstājos. Būsim īsti. Būsim brīvi.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu