Iepazīšanās

Iepazīsimies - mani sauc Ināra, un es sēžu saules apspīdētā lidmašīnā, sapņaini smaidu un atceros...

Labdien.

Iepazīsimies – es esmu Ināra Serra, un es ticu, ka mīlestībai ar morāli nav nekāda sakara, bet nemaz nepiekrītu, ka mīlā un karā visi līdzekļi atļauti. Galvenā lieta, ko es aizstāvu un kam es ticu ir cilvēku personiskā brīvība – gan garīgi, gan fiziski. Un jau vairāk kā gadu es neesmu ļāvusies attiecībām, bet gan skaistiem mirkļiem. Uzreiz saku lielo paldies Denisam un pārējiem par ideju, par manis pierunāšanu, par šo sadaļu un ticību, ka tas viss būs tā vērts ;)

Bet tagad es sēžu saules apspīdētā lidmašīnā un grimstu atmiņās par kādiem Ziemassvētkiem...

Es vairs neatceros viņu savādāku kā toreiz. Jebkādas atmiņas par ikdienišķu viņu ir pilnīgi izgaisušas. Man nav ne jausmas kā viņš smaida, kad nav ar mani, kad nav kaisles noreibināts, kad nebauda. Pat iedomāties vairs nespēju viņa grimasi parastā pirmdienas pusdienas laikā. Toties tas jutekliski mirdzošais skatiens zem manis ir neizdzēšams.

Sākās jau tas viss pavisam vienkārši – ar uzaicinājumu pirmssvētku vakariņās. Kā izrādījās, uzaicināti bija pavisam citi cilvēki nekā es biju gaidījusi. Atceros sevi klusējot un klausoties viņa balsī. Fantazējot par glāstiem un skūpstiem. Tikai domājot par tiem līdzenajiem, baltajiem zobiem maigi kožot man plecā. Par maniem pirkstiem, kas rotaļājas ar viņa matu cirtām. Mazliet tumsnējo viņa ādu, miklu aiz uzbudinājuma, pieglaužoties...
Atceros sevi guļam uz sāniem, ar tādu satraukumu, ka vēderā gandrīz krampji iemetušies, un viņa seju pie manas. Man bija tik ļoti bail atvērt acis, līdz viena viņa roka paslīdēja zem segas un apskāva mani. Viņš laikam bija gaidījis pretestību, atraušanos, jo kādu brīdi gulējām mierīgi. Atceros, ka viņš kaut ko man teica, par kaut ko mēs runājām, bet neatceros ne vārda. Atceros to balsi, hipnotizējošu. Kaut kur prāta velvēs pašā dziļumā uzrodas bailes – viss taču šķiet pārāk labi. Es rūcu, cenšos dusmīgi, bet sanāk tikai alkaini. Kā apreibuši, mēs mazliet cīnāmies, bet tad viņš saka, ka, ja es vēloties, tad viņš jau nu likšoties mierā un sapratīšot. Es klusi ierūcos, neatbildu. Viņš kādu brīdi savaldīgi gaida, bet tad ļaujas vēlmei skūpstīt manu ķermeni. Sajust manus kārīgos pirkstus uz sava fantastiski vīrišķīgā ķermeņa. Dziļā, klusā balsī viņš man smaidot čukst, ka es esot karsta un mīļa. Viss ir tik patiess, tik īsts. No sirds. Mēs esam kaili viens otram ne tikai fiziski. Viņa lūpas ir savilktas smaidā: "Ļauj," viņš lūdzas. Tā vairs nav tikai iekāre, tā ir nepārvarama vēlme baudīt, dot un izjust ar katru šūnu. Viņa roka ieslīd man starp kājām: "Tev tur tik patīkami pulsē," dzirdu kā viņš atkal smaida. Bet balss kļuvusi vēl mazliet dobjāka. Lūpas atkal saskaras, sākumā atkal it kā maigi, it kā bīstoties, bet tad kļuvām neprātīgi. Viss sajuka milzīgā viesulī.

Es sēžu saules apspīdētā lidmašīnā, sapņaini smaidu un domāju par tām rotaļām, smaidiem. Tik stiprajām, vīrišķīgajām rokām, kas spēja glāstīt tik maigi, reibinoši. Baudas apmigloto skatienu, dziļo balsi. Par negaidītu brīnumu. Tonakt mēs mīlējām viens otru un bijām brīvi.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu