Miegs divatā

Miegā mēs esam īsti, kaili un nespējam noslēpties vairs.

Mēs visi esam it kā tādi paši – cilvēki. Bet tomēr tik unikāli. Tik dažādi. Ar tik dažādām vēlmēm un vajadzībām. Un dažādām lietām, kuras liek mums justies labi vai slikti. Vakar sēdēju tāda sagurusi un pļāpāju ar vienu draudzeni par gulēšanu kopā. Gulēšanu blakus, saritināšanos kopā, apskaušanos miegā un visu to. Stāstījām viena otrai par lietām, kas liekas ērtas vai neērtas. Stāstījām par smieklīgiem gadījumiem, dažādiem vīriešiem...

Piemēram, es zinu daudzus cilvēkus, kuri nespēj gulēt apskāvušies. Es atceros, ka ar vienu no saviem ilgtermiņa partneriem, mēs mēdzām gulēt atstatus, kad sastrīdējāmies. Kad viņš saslima, tad mēs vispār gulējām katrs zem savas segas, lai viņš varētu ietīties un svīst. Kad mēs bijām nesen satikušies, iemīlējušies, mēs mēdzām gulēt visu nakti dažādi saķērušies. Vēlāk mēs aizmigām saķērušies, bet pa miegam drusku atbrīvojāmies. Lai gan, no rītiem mēs vēl pusmiegā, vēl nepamodušies atkal pielīdām atkal viens otram pavisam klāt. Pamosties ir daudz reižu patīkamāk, ja to var darīt kopā, izjust otra siltumu un izdvest miegainas, bet apmierinātas rīta skaņas. Pirmais rīta skūpsts vienmēr ir vissaldākais. Tāds samiegojies, mazliet saburzīts, nepārāk ilgs, bet tik tuvs, tik intīms, tik... Īsts.

Cik cilvēku, tik viedokļu par to, kas tieši ir vai nav ērti. Nu, piemēram, tā mana draudzene nespēj pagulēt, ja viņai uzliek roku uz vēdera, jo viņai rodas sajūta, ka viņu nospiež. Bet man patīk, ja man uzliek roku uz vēdera, toties es nevaru izturēt gulēt ar seju pret seju tuvu klāt, jo man vajag brīvu vietu tieši pie sejas, svaigu gaisu. Varbūt tāpēc man tik ļoti patīk ar visu muguru piespiesties savam blakusgulētājam, lai izjustu to siltumu, to...

Gulēšana kopā patiesībā ir ļoti intīma. Gadījuma sakari ļoti bieži nav tā vērti, lai paliktu arī gulēt tur. Zem vienas segas, dalīties ar saviem mazajiem miega, pirmsmiega un pēcmiega ieradumiem. Atļaut otram cilvēkam iespēju ieraudzīt tavus pieskārtušos vaigus no rīta, riskēt neromantiski iekrākt ausī nakts vidū un, galu galā, sakauties par segu pa miegam. Un vēl jau ir tā elpošanas lieta – cilvēki, kuri guļ cieši blakus, pat diezgan neapzināti pielāgojas viens otra elpošanas ritmam. Jo neapzināti, miegā mēs nebaidāmies alkt viens otra. Vēlēties nebūt vieni un izbaudīt, novērtēt to, ka kādam mēs šķietam tik tuvi, tā vērti. 

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu