Pavasarī par brīvību

Iegūt kaut ko, ko tik ļoti esi vēlējies un uzzināt, ka nespēj ar to sadzīvot.

Atlika tikai sākt atkal rakstīt par to, cik viegli ir būt single, lai nejauši uzskrietu virsū vīrietim, kurš mani pēc tam vēl vakariņās ved. Bet brīvība jau paliek vienmēr. Nu, personīgā cilvēka brīvība. Izrādās, ka daudzi jauc tās lietas tomēr. Viņiem liekas, ka tikai single statusā viņi ir brīvi. I’m not convinced. Indivīds ir brīvs vienmēr. Visur. Tik brīvs, cik brīvs viņš grib būt, cik brīvam viņam nav bail būt.

Nav nekādas jēgas pārgudri rakstīt par attiecībām, jo nav tāda vienota manual. Lai cik līdzīgi mēs viens otram nebūtu, ir tik daudz atšķirību. Vienmēr gribas ticēt, ka mēs mācamies no savām kļūdām un izmantojam citu pieredzes, lai paplašinātu savu redzeslauku. Katru reizi, kad notiek kas jauns, mēs ceram, ka tas būs savādāk – šoreiz viss būs labāk. Skaistāk. Sapņot par sajūtām tik eiforiskām, ka kājas pie zemes vairs neskaras. Bet nekad, nekad nevajag aizmirst, ka notiek ļoti daudz negaidītu lietu. Vai arī gaidītu, bet pavisam savādākā veidā. Tad tu satiec, nejauši uzskrien uz ielas virsū kādam, kuru uzreiz gribas pazīt, zināt, pieskarties. Tad tu brauc taksī uz restorānu un atrodi sevi viņa apskāvienos, piekrītot čukstam par to, cik laimīgs viņš ir, ka nejauši tevi uz ielas atradis. Galva reibst pēkšņi ne tikai no kokteiļiem, bet arī no prieka un klusi, klusi pie sevis dungo aiz laimes, ka esi atradis kaut ko tik ļoti īpašu. Tu ļaujies ievilkt sevi viņa tik ērtajās rokās, ļaujies tik maigajiem skūpstiem, tik mirdzošs acu skatiens vilina. Un jūs satiekaties nākamajā dienā, tad aiznākamajā. Bet tad pienāk 4. dienas rīts.

Pēkšņi tu saproti, ka viņš krāc pārāk skaļi, viņa joki nav smieklīgi, jums garšo pilnīgi dažādas lietas un, kas vistrakākais, tev riebjas viņa sega (cik-tur-tos tūkstošus vērtā). 4. dienas rītā tu ar mokām paciet kopīgās brokastis un vienkārši vēlies mukt prom.

Lai vakarā vairs nezinātu, ko gribi. Jo viss tas fantastiskais, tas kopīgais... Tā intimitāte, pēkšņā, tik dabiskā familiaritāte... Tas connection, tas jau nekur nav pazudis.

Un tu zini – tu ieguvi kaut ko, ko vēlējies un uzzināji, ka nespēsi ar to sadzīvot.

Bet kāda tam visam jēga? Kad tu apsēdies uz saules apspīdēta soliņa, paņem rokā pildspalvu, mazliet piever acis, ievelc elpu... Tevī izplaucis pavasaris.
 

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu