Atļaut sevi mīlēt #2

Viens ir tad, kad jāizvēlas starp mīlēt vai tikt mīlētam. Bet, ja tādas izvēles nav? Ja ir tikai izvēle starp ļaut vai neļaut viņam tevi mīlēt? Uzņemties atbildību, riskējot salauzt sirdis.

Dažas lietas var ievilkt uz gadiem. Jūtas, domas, pārdomas... Kad paliek par sarežģītu, tad nolikt malā un izlikties, ka nekas no tā neeksistē. Līdz kaut kas atgādina. Un tad atkal - jājūt, jādomā, jāvēlas, jāmaldās. Kad paliek par sarežģītu, tad jānogrūž maliņā un jāizliekas, ka... Nu, jūs sapratāt domu. Un tā var ņemties gadiem. Svaidīties starp lēmumiem, mest visu pie malas. Grūst viņu prom un tad vilkt atpakaļ.

Riskēt. Vēl vienu reizi. Pēdējo? Viņš it kā netic, bet grib ticēt. Un baidās ticēt, bet vienalga cer. Un, ja vienu vakaru es guļu gultā un esmu gatava riskēt. Vēl vienu reizi. Pēdējo. Pielaist sev klāt tik tuvu, kā toreiz. Pašā sākumā. Riskēt arī ar savu sirdi. Un tad no rīta trīcēt aiz apjukuma. Un nākamajā vakarā jau atkal apzināties, ka... Nevaru, nevaru. Es nekad neļaušu viņam būt man tik tuvu klāt kā es vēlējos toreiz. Es esmu mainījusies. Cita. Un viņš mīl to, kāda biju. Kaut arī cer, ka esmu mainījusies pietiekami, lai uzdrošinātos riskēt.

Atļaut sevi mīlēt. Jeb būt pierastajā drošībā.

Citējot Skins (Season 3, Episode 5 "Freddie"):
Freddie: We'd be good together don't you think?
Effy: No.
Freddie: Why not?
Effy: Because I'll break your heart.
Freddie: Maybe I'll break yours.
Effy: Nobody breaks my heart.
(Tikai pēdējā teikuma vietā var droši ielikt: "And why would I want that?")

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu