Atļaut sevi mīlēt

Manā uztverē attiecības starp diviem cilvēkiem vienkārši "notiek". Bez kaut kādas īpašas sarunāšanas, bez kaut kādām liekām muļķībām. Bez piedomāšanas. Bet reizēm, pa retam manā galvā kaut kas sašķobās un man liekas, ka es varētu savādāk.

Nav tā, ka Arvīds būtu slikts cilvēks vai nelabs vīrietis. Es pat esmu viņam pieķērusies. Viņa siltumam... Līdz pavisam nesenai pēcpusdienai - arī viņa rūpēm. Bet šoreiz es gribu pastāstīt par vienu no situācijām sēriju ciklā zem kopējā nosaukuma "mīlēt vs tikt mīlētam" jeb, citējot Forsaitu Teiku: "Attiecībās vienmēr ir viens, kurš skūpsta un otrs, kurš pagriež vaigu skūpstam".

Kamēr iekšā ik pa brīdim metas mulsums un dažas atmiņas spēj likt sirdij paniski sastingt, Arvīds teorētiski ir tas, kurš skūpsta. Un es ļauju. Ļauju viņam pienākt man tuvu, tuvu klāt. Tik tuvu, ka paliek bail, ka viņš ieraudzīs to, ko slēpju. Es nevēlos viņu sāpināt, bet es nespēju atteikties. Tas siltums, tās rokas tik ļoti ārstējošas, tik glābjošas, tik mierinošas. Sargājošas.

Un galvā ik pa brīdim kaut kas sagriežas tieši tik, lai es jau būtu pārtraukusi protestēt pret savu jauno titulu viņa dzīvē. Un es pagaidām ļauju. Pagaidām esmu pagriezusi vaigu. Bet cik ilgi tāds sarunāts, tāds... Bet nepārprotiet - es viņu novērtēju. Visu.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu