Autovadītāja piezīmes 1

Braucu piektdienas vakarā mājās no darba, pēc iepirkšanās veikalā visai nedēļas nogalei. Lielveikalā neiedomājos ieiet tualetē. Benzīns nav pārāk daudz, gaismiņa jau spīd, bet teorētiski mierīgi braucot, vajadzētu pietikt, lai svētdien vēl līdz centram tiktu atpakaļ. Tomēr līkumā diezgan droši apdzenu autobusu.

Ārā jau tumst. Pieturā sēž sarāvies cilvēks ar somām. Šajā posmā kursē tikai viens autobuss, neiet pārāk bieži. Neskatoties uz to, ka nav vairs ziema, piestāju klāt, pamāju ar roku, lai kāpj iekšā. Sieviete pusmūža gados ar divam kulēm. Diezgan droši sēžas iekšā – iepriekšējo reizi šajā pašā pieturā cita sieviete man atteica – pateica, ka principa pēc nesēžas mašīnās pie svešiem vīriešiem, tas nekas, ka viņa varētu man būt par vecmāmiņu. Bet tādus principus es cienu un novērtēju.

"Kur jums jātiek?", uzsāku krieviski. Ar valodu trāpīju pareizi – parasti jūtu, kādā valodā jārunā. Lai gan šajā apkaimē vispār latviski reti runā. "Līdz TEC2 vismaz būtu labi. Gaidu autobusu, jau ļoti ilgi, rekur nosalu pavisam, jūtat cik auksts? Labi, ka jūs tā, paņēmāt mani, labs cilvēks" satver manu roku, kamēr es cenšos iestūrēt joslā un vienlaicīgi spogulī pieskatu autobusu, kurš piestājis pieturvietā aiz manis. Salonā sāku just spēcīgu alkohola smaku. "Jā, nav silti, bet labāk piesprādzējieties". "Jā, tiešām... Paldies!". Ieslēdzu sievietei sēdekļa apsildi.

Sievietei sāk zvanīt telefons. "Jā... Kādas 40 minūtes gaidīju autobusu, te viens puisis pats piebrauca, piedāvājās aizvest līdz TEC2... Jā, viss, labi, atā." Saku – "Rekur autobuss tieši aiz manis piestāja. Kur jums vajag, tieši uz TEC2? Es garām braucu, varu aizvest tālāk ja vajag." "Jā, TEC2 ir labi, man tālāk uz Salaspils pusi..." "Jūs tad labāk tālāk izlaist? Es tāpat tālāk braucu." "Nē, man turpat jāgriežās nost, kooperatīvi tur ceļa malā... tur netālu ar kājām" "Labi, nav problēmu, kas ta man, pievedīšu." "Zinat, jūs labs cilvēks..." Sākās, nodomāju es... Nu negribu es klausīties, cik es esmu labs. Nu ne jau tāpēc es tevi paņēmu, lai klausītos slavas dziesmas... "Kā, jūs tā iedomājāties? Es jau tur pavisam nosalusi, "atkal satver manu roku, sajūtu tiešām aukstu roku. "Es te regulāri braucu garām, ik pa laikam kādu aizvedu, te tāpat viens ceļš tālāk ved un autobuss reti." "Ziniet, es tirgū strādāju, tirgoju ar mandarīniem, ananāsiem, lokiem, ķiplokiem, visu ko... Varu jums kaut ko iedot...", sāk meklēties pa somām... "Nē, paldies, neko nevajag, es tikko iepirkos veikalā, biju Rimi..." Tā tikai vēl trūka, ka man tagad mēģinās "atmaksāt" ar sev atstātiem labumiem! "Par cik jūs tur pirkāt? Pie mums tirgū viss lētāk... Pienāciet pie manis, es jums visu labāko izlasīšu. Zināt, kur es strādāju? Piena paviljons, tad vēl viens paviljons, un tad paviljons "Abava", tur pie otrā galda, no ieejas redzēsiet, nāciet... Par cik, jūs pirkāt Rimi?". "Zināt, es Rimi cenšos augļus un dārzeņus īpaši nepirkt, šodien tik rukolu nopirku", mēģinu prātā atcerēties, par cik... Kaut kas pāri eiro bija... "Labāk pasakiet, kur tālāk braukt, te taisni?" "Jā, es te cauri mežiņam iziešu, 3 km..." "Vēl 3km cauri mežiņam?! Tur piebraukt nevar?" "Jūs mani tiešām mājās aizvedīsiet?", paskatās uz mani vērīgi. "Tiešām, kur tad es likšos," pasmaidu. "Vai, paldies.... ziniet, mēs nesen mašīnu pārdevām, Land Cruiser. Ir vēl mums viena kravas, četrtonnīga, bet tā aizņemta, viens dēls ar sievu Jūrmalā, otrs ar aizņemts ar meiteni..." "Jā, saprotams, nevienam nesanāca, tā gadās." Sākas pretīgs gruntsceļš. "Zināt, jums laba mašīna," "Nevaru sūdzēties," atbildu. "Es jūtu ka laba, kā stūrē, es tak arī ar mašīnu braucu, par cik viņu pirkāt?" "Sen tas bija..." "Par cik toreiz?" Atbildu, "Jā mēs ar pirkām savējo par tikpat nopirkām, gadus 6, 7 atpakaļ. Jūs tāpat?" "Jā, tiešām. Te taisni vai pa labi?", pasmaidu, ka tā uzminēja laiku. "Taisni, rekur tur mani izlaidīsiet... Jūs noteikti pienāciet tirgū, es jūs iegaumēju, atpazīšu, ja gribēsiet meitenei pārsteigumu uztaisīt, es jums par velti visu salasīšu..., ir tomēr Dievs pasaulē, kā man paveicās..."

Tante, nemāni sevi. Ne tu mani skaidrā vairs atpazīsi bez mašīnas, ne tu man gribēsi ko bez maksas dot... Ja tu man dosi ko bez maksas, tad taču tu zaudēsi visu brīnumu, ka cilvēki palīdz tāpat vien. Varētu jau aiziet varbūt tevi apciemot, varbūt tiešām atcerētos, vismaz neapšmauktu. Bet līdz algai vēl patālu, lai tā ietu uz tirgu, un nesanāk jau tur tikt, jo piektdienas vakaros braucu parasti pēc darba uzreiz mājās.

"Laikam jau ir... ", atbildu. Un pasmaidu, "Lai jums veicas!" Tante vēl miljons reizes atvadās, un pamāj, kamēr apgriežos. Līdz centram benzīns visticamāk vairs nepietiks svētdien. Bet nu gan jau ko izdomāšu... 3km cauri mežam tumsā ar somām nav tā vērti, zinu pat pēc savas pieredzes. Jābrauc ātrāk mājās, gribās tomēr sasodīti uz wc...

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu