...Un tad es pārkritu pāri pasaules malai
Kurmis, 25.10.2007., 12:011:07. Tad es pārkritu pasaules malai. Skolā mācīja, ka Zeme ir apaļa. Muļķības. Ja tā būtu apaļa, tad nebūtu malas, no kuras nokrist. Bet es nokritu. Starp citu, Mēness patiesībā ir tikai dienasgaismas lampa, ja labi ieskatās, var redzēt, kā ap to lidinās kodes. Dažas no tām pielido tik tuvu mēnesslampai, ka apsvilina spārnus. Tad viņas krīt.
Snieg sniegs.
Sēžu un ar lineālu rūpīgi sadalu telpu. Trusis man vaicā, ko es darot. Atbildu, vienlaikus paņemdams no galda zīmuli un novilkdams gaisā taisnu līniju. Trusis ir mans draugs. Viņš vēlas zināt, kāpēc es tā darot. Kāda vaina tādai telpai, kāda viņa ir, nesadalītai? Nekāda. Tiešām. Es tikai vēlos noskaidrot, kur mēs pašlaik atrodamies. Liekas, esmu apmaldījies. Gaisā tiek novilktas vēl divas līnijas.
Telpas trīskāršais punkts.
"Nu ja tu tā... iesim pastaigāt gar pasaules malu!" aicina draugs.
Mēs esam četri no trīskāršā punkta un vēl paziņa no Tallinas, kurš apstākļu sakritības dēļ ir kopā ar mums. Viņš mūs pieskatīšot, lai mēs nenokristu tai pāri. Tallinā spīdot saule. Mums snieg sniegs.
Pasauli, lai arī tā plakana, neviens netur. Tā vienkārši ir.
4:20. Samīļoju savu plīša lācīti un izveļos no gultas. Grīda ir auksta. Pustumsā mēģinu saskatīt sevi spogulī. Nesanāk, pārāk daudz
gaismas. Plīša lācītis man ir kopš vidusskolas laikiem. Draugiem, kas man viņu uzdāvināja, tas vienkārši likās smieklīgi. Uzdāvināt plīša lācīti...
Mēs esam dzīvnieku ferma.
Plīša lācīšu armija. Mani draugi, Trusis un Spāre, Zaķis un Vilks. Spāri es pazīstu jau sen, viņš bija viens no tiem, kas mani aplaimoja ar plīša lācīti. Paša personīgo. Ar Trusi un viņa draudzeni Zaķi es iepazinos studējot. Mēs mācījāmies vienā kursā. Trusis, Zaķis un es. "Vai tev gadījumā nav plīša lācītis? Tu izskaties pēc tāda, kam varētu būt," jautāja Trusis man kādā saulainā septembra dienā. Tā mēs iepazināmies. Viņam arī bija plīša lācītis, un vienu tādu viņš uzdāvināja Zaķim. Nezinu, vai Spārei arī ir savs lācītis. Droši vien, ka ir. Par Vilku sauc puisi no Tallinas, un viņš savu plīša lācīti vienmēr nēsā līdz. Smieklīgi, ne? Es esmu Kurmis.
Trusis iepriekšējā dzīvē bija kode.
"Tu izskaties pēc uguns."
Mēs ejam uz pasaules malu, un Trusis man stāsta, ka es viņam atgādinot uguni. Kurmi? Nē, uguni. Petrolejas lampā. Tāda esot vietējam pastniekam, kad viņš agros ziemas rītos iznēsā vēstules. Ir elektrība, bet pastnieks esot vecmodīgs. Ir epasts, bet, kāda savāda sentimenta vadīti, arī mēs laiku pa laikam apmaināmies ar aprakstītām papīra lapām.
Jāņtārpiņi izkrāso debesis.
7:16. Apdedzinājos ar sevi. Āda ir sasarkusi un sūrst. Brīžiem sāpes ir tik neizturamas, ka izlemju nolekt no pasaules malas. Pirmo reizi tur biju ziemā kopā ar Trusi, Zaķi, Spāri un Vilku. Bija bail. Nokritu. Bet mani noķēra un uzvilka atpakaļ. Šoreiz es lekšu.
Papīra pūķi un tauriņi.
No tumsas lūkojas divas acis kā glāžu pogas. Inerces dzīts, es speru vēl soli un tad apstājos. Uz rokas man nosēžas tauriņš.
"Vēlies, ko parādīšu?" jautāju. "Kaut ko tādu, ko vēl nebūsi redzējis. Nāc, iesim!"
No pasaules malas tā arī nenolecu. Satieku Trusi un pārējos plīša armijas kareivjus. Mēs kopīgi rakstām vēstules. Tauriņa melnie spārni sveču gaismā vizuļo un nobur. Līdz pasaules malai es aizeju, kad visi ir aizmiguši. Ielūkojos bezdibenī. Runā, ka piedzimstot bērns redz pasauli apgrieztu ar kājām gaisā. Tikai ar laiku attēls iegūstot savu pareizo formu. Bet varbūt ir otrādi?
Runā, ka piedzimstot bērns nolec no pasaules malas.
Pēdas piesalst pie virtuves saltās grīdas. Pasniedzos pēc tējkannas un apleju tās ar siltu ūdeni. Zeķes. Kur ir zeķes? Mana virtuve ir maza, vienmēr var aizsniegties pēc silta ūdens, bet doma par atkārtotu piesalšanu mani vienalga neiepriecina. Vēl joprojām ir pārāk gaišs, lai saskatītu sevi spogulī. Savācu izlieto ūdeni, apģērbjos un izeju laukā. Salts. Sēžot uz pasaules malas, skaloju kājas tukšumā.
Sēžu un ar lineālu rūpīgi sadalu telpu. Trusis man vaicā, ko es darot. Atbildu, vienlaikus paņemdams no galda zīmuli un novilkdams gaisā taisnu līniju. Trusis ir mans draugs. Viņš vēlas zināt, kāpēc es tā darot. Kāda vaina tādai telpai, kāda viņa ir, nesadalītai? Nekāda. Tiešām. Es tikai vēlos noskaidrot, kur mēs pašlaik atrodamies. Liekas, esmu apmaldījies. Gaisā tiek novilktas vēl divas līnijas.
Telpas trīskāršais punkts.
"Nu ja tu tā... iesim pastaigāt gar pasaules malu!" aicina draugs.
Mēs esam četri no trīskāršā punkta un vēl paziņa no Tallinas, kurš apstākļu sakritības dēļ ir kopā ar mums. Viņš mūs pieskatīšot, lai mēs nenokristu tai pāri. Tallinā spīdot saule. Mums snieg sniegs.
Pasauli, lai arī tā plakana, neviens netur. Tā vienkārši ir.
4:20. Samīļoju savu plīša lācīti un izveļos no gultas. Grīda ir auksta. Pustumsā mēģinu saskatīt sevi spogulī. Nesanāk, pārāk daudz
gaismas. Plīša lācītis man ir kopš vidusskolas laikiem. Draugiem, kas man viņu uzdāvināja, tas vienkārši likās smieklīgi. Uzdāvināt plīša lācīti...
Mēs esam dzīvnieku ferma.
Plīša lācīšu armija. Mani draugi, Trusis un Spāre, Zaķis un Vilks. Spāri es pazīstu jau sen, viņš bija viens no tiem, kas mani aplaimoja ar plīša lācīti. Paša personīgo. Ar Trusi un viņa draudzeni Zaķi es iepazinos studējot. Mēs mācījāmies vienā kursā. Trusis, Zaķis un es. "Vai tev gadījumā nav plīša lācītis? Tu izskaties pēc tāda, kam varētu būt," jautāja Trusis man kādā saulainā septembra dienā. Tā mēs iepazināmies. Viņam arī bija plīša lācītis, un vienu tādu viņš uzdāvināja Zaķim. Nezinu, vai Spārei arī ir savs lācītis. Droši vien, ka ir. Par Vilku sauc puisi no Tallinas, un viņš savu plīša lācīti vienmēr nēsā līdz. Smieklīgi, ne? Es esmu Kurmis.
Trusis iepriekšējā dzīvē bija kode.
"Tu izskaties pēc uguns."
Mēs ejam uz pasaules malu, un Trusis man stāsta, ka es viņam atgādinot uguni. Kurmi? Nē, uguni. Petrolejas lampā. Tāda esot vietējam pastniekam, kad viņš agros ziemas rītos iznēsā vēstules. Ir elektrība, bet pastnieks esot vecmodīgs. Ir epasts, bet, kāda savāda sentimenta vadīti, arī mēs laiku pa laikam apmaināmies ar aprakstītām papīra lapām.
Jāņtārpiņi izkrāso debesis.
7:16. Apdedzinājos ar sevi. Āda ir sasarkusi un sūrst. Brīžiem sāpes ir tik neizturamas, ka izlemju nolekt no pasaules malas. Pirmo reizi tur biju ziemā kopā ar Trusi, Zaķi, Spāri un Vilku. Bija bail. Nokritu. Bet mani noķēra un uzvilka atpakaļ. Šoreiz es lekšu.
Papīra pūķi un tauriņi.
No tumsas lūkojas divas acis kā glāžu pogas. Inerces dzīts, es speru vēl soli un tad apstājos. Uz rokas man nosēžas tauriņš.
"Vēlies, ko parādīšu?" jautāju. "Kaut ko tādu, ko vēl nebūsi redzējis. Nāc, iesim!"
No pasaules malas tā arī nenolecu. Satieku Trusi un pārējos plīša armijas kareivjus. Mēs kopīgi rakstām vēstules. Tauriņa melnie spārni sveču gaismā vizuļo un nobur. Līdz pasaules malai es aizeju, kad visi ir aizmiguši. Ielūkojos bezdibenī. Runā, ka piedzimstot bērns redz pasauli apgrieztu ar kājām gaisā. Tikai ar laiku attēls iegūstot savu pareizo formu. Bet varbūt ir otrādi?
Runā, ka piedzimstot bērns nolec no pasaules malas.
Pēdas piesalst pie virtuves saltās grīdas. Pasniedzos pēc tējkannas un apleju tās ar siltu ūdeni. Zeķes. Kur ir zeķes? Mana virtuve ir maza, vienmēr var aizsniegties pēc silta ūdens, bet doma par atkārtotu piesalšanu mani vienalga neiepriecina. Vēl joprojām ir pārāk gaišs, lai saskatītu sevi spogulī. Savācu izlieto ūdeni, apģērbjos un izeju laukā. Salts. Sēžot uz pasaules malas, skaloju kājas tukšumā.
Reklāma
Aktualitātes forumā
Padalies priekā
Hola, volia saber el seu preu.
Robertunsab
pornEnrique
Sveiki, aš norėjau sužinoti jūsų kainą.RobertSax