o.68 – Amelotatist

Jau desmit minūtes turu rokās šo limited edition (143/200) vāciņu, kas šķiet ir pats skaistākais, kādu esmu taustījis.

Gan arī apgraizīts līdz minidick formātam, lai nevarētu tikt iestūķēts kādā spraudziņā starp citiem, tas ir izpelnījies vietu, kur tam pašam labpatīk. Man neceļas roka to novietot aiz kāda cita. Vēljomazāk dzirdot, ko tas man grib pastāstīt savās abās desmit minūšu kompozīcijās. Šķiet, ka šovakar es atstāšu uz repeat šīs kompozīcijas, ne tikai, jo bail izslēgt, bet tādēļ, ka to nemaz nevēlos. Šķiet, ka vējš, kas ieplūst caur atvērto logu, ir piesūcies ar kaut ko paralizējošu. Vāciņš vienkārši neļaujas tikt nolikts, tas vilina ar savu samtaino virsmu to glaimot un izsūc no manis to, kas man šovakar šķita svarīgs. Tas mani nogurdina, bet neļauj aizmigt. Arī laiks šķiet rit lēnāk.

Katru reizi, kad es izeju cauri šīm kompozīcijām, es gūstu tikai jaunas sajūtas. Tās negarlaiko un nepieviļ. Tās vienkārši eksistē ne tikai šeit un tagad, bet arī tur, kur tās aizved manu prātu katru reizi, kad vilina mani iziet ar tām pastaigāties.

Visiem doom cienītājiem un tiem, kam patīk tā vienkārši padomāt tīri profilakses pēc, iesaku dabūt šo savās rokās, lai pie vakariņām pamielotu ne tikai savu vēderu.
 

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu