50 gadi dizaina mākslā.1885 - 1935

Izstādes atklāšana: 2008. gada 3.aprīlis, pl. 17.00!

Ap 1870. gadu Nīderlandē līdz ar ekonomisko uzplaukumu arī mākslā radās nepieciešamība pēc jauna stila, kas nelīdzinātos līdz tam pazīstamajiem. Šāda stila izveide prasīja jauninājumus mākslas izglītībā, tādēļ ap 1880. gadu tika dibinātas vairākas mākslas un amatniecības skolas.

19. gadsimta 90. gados Nīderlandē veidojās izteikts dekoratīvi lietišķās mākslas virziens, ko būtiski ietekmēja mākslas un amatniecības attīstība Lielbritānijā. Drīz šī virziena ietvaros izveidojās divas grupas - mākslinieki, kuri iedvesmojās no ārzemju (īpaši franču un beļģu) Art Nouveau, un mākslinieki, kuri aizstāvēja salīdzinoši vienkāršākas un skaidrākas formas. Pirmie darbojās galvenokārt Delftā un Hāgā, kur 1883. gadā tika dibināta keramikas fabrika „Rozenburg”. Šajā fabrikā Teodors Adriāns Kristiāns Kolenbranders (Colenbrander) izveidoja pirmo nīderlandiešu keramiku ar modernu dekoru, kāds pirms tam nebija pazīstams. Drīz viņam sekoja Ādolfs Lekonts (Le Comte), veidojot savus dizaina paraugus Delftas keramikas fabrikā „The Porceleyne Fles”. Jaunākie šīs grupas mākslinieki, piemēram, Johans Torns Prikers (Prikker), saistījās ar uzņēmumu „Māksla un Amatniecība” Hāgā, kurā mēbeļu dizainu izstrādāja arī Anrī fan de Felde (Velde). Otrās grupas mākslinieki lielākoties strādāja Amsterdamā un tās apkārtnē. Šo grupu veidoja Hendriks Petrus Berlāhe (Berlage), pirmās nozīmīgās modernās Amsterdamas celtnes - Biržas nama (1898-1903) - arhitekts, Jākobs Pīters fan den Boss (Bosch), Jans Eisenlufels (Eisenloeffel), Kriss fan den Hufs (Hoef), Kriss Lebo (Lebeau) un Vilems Penāts (Penaat). Šie mākslinieki, no kuriem lielākā daļa bija saistīti ar Amsterdamas uzņēmumiem „Amstelhoek” un / vai „t' Binnenhuis”, uzskatīja, ka dekoratīvie elementi jālieto atturīgi un tikai tur, kur tie izceļ priekšmeta formu. Šo un līdzīgi domājošo mākslinieku darbi ieguva apzīmējumu konstruktīvisms, gūstot lielu ievērību ārpus Nīderlandes, īpaši Vācijā. Daži šīs grupas pārstāvji Vācijā veidoja savas skolas, piemēram, K. E. Osthauza (Osthaus) dibinātā mākslinieku kolonija Hāgenā.

Tomēr bija mākslinieki, kuri nepievienojās nevienai no šīm grupām, ieņemot starppozīciju un kombinējot samērā vienkāršas formas ar izsmalcinātiem rotājumiem un materiāliem. Pazīstamākie ir trīs draugi, kas 1898. gadā dalīja galvenā dizainera vietu Amsterdamas uzņēmumā „E.J. van Wisselingh & Co”: Teo Nīvenhauss (Nieuwenhuis), Herits Vilhelms Deiselhofs (Dijsselhof) un Lions Kašē (Cachet). Pēdējais kļuva par vienu no galvenajiem Nīderlandes okeāna laineru iekšējā interjera veidotājiem.

Pirmā pasaules kara sākumā daudzi mākslinieki atgriezās pie tradicionālās mākslas un tikai nedaudzi, tajā skaitā ar žurnālu „De Stijl” saistītie mākslinieki, kā Pīts Mondriāns (Mondriaan), Teo fan Dusburgs (Doesburg) un Herits Rītfelds (Rietveld), turpināja eksperimentus modernisma garā. Konstruktīvisma vienkāršību un askētismu dekoratīvi lietišķajā mākslā aizvietoja ekspresīvāks un greznāks dizaina un arhitektūras stils, tā saucamā Amsterdamas skola. Pazīstamākie šīs skolas pārstāvji ir arhitekti un mēbeļu dizaineri Pīts Krāmers (Kramer) un Hendrikus Teodors Veidefelds (Wijdeveld), tēlnieks Hendriks Albertus fan den Einde (Eijnde), audumu dizainers Jāps Hidings (Gidding) un keramikas dizainers H. A. Brētfelds (Breetveld). Veidefelds bija arī galvenais Amsterdamas skolas veidotā un atbalstītā žurnāla „Wendingen” redaktors, tādējādi gūstot lielu ietekmi uz dizaina attīstību. Tomēr Amsterdamas skola radikāli nenoliedza arī pirms 1914. gada radīto dizainu, tāpēc vairākiem vecākās paaudzes dizaineriem, kā fan den Bosam, Eisenlufelam, Lebo, Kašē un Nīvenhausam samērā viegli izdevās atrast kopīgu valodu ar jaunajām tendencēm.

Apmēram līdz 20. gadsimta 20. gadu beigām funkcionālais dizains palika Amsterdamas skolas ēnā, tikai vēlāk gūstot izpausmi, piemēram, fan der Hufa (Hoef) veidotajos fabrikas „Gero” mājsaimniecības piederumos un greznumlietās, kā arī Vilema Hispena (Gispen) lampās un mēbelēs. Vienīgi Lērdamas stikla fabrikā veidoja vāzes un citus priekšmetus funkcionālisma garā jau no 1915. gada pēc Kārela Petrus Kornēlisa de Bāzela (Bazel), Kornēlisa de Lorma (Lorm) un Andrīsa Kopīra (Copier) metiem. 1929. gada ekonomiskā krīze noslēdza bagātīgo rotājumu un dārgo materiālu lietojuma laikmetu, aizsākot jaunu ēru Nīderlandes dekoratīvi lietišķajā mākslā.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu