Mākslinieces Alises Mediņas personālizstāde “Zemes virsmas elementi”

Jaunā māksliniece, kuru vēl tikai gads šķir no maģistra grāda iegūšanas, pārstāv klasisko mākslas spārnu, jo pēc dziļākās pārliecības ir reāliste: „Es jūtos kā autsaidere. Esmu vecmodīga, bet tas nav pašmērķīgi. Tas, kā strādāju nav tāpēc, ka tā varu. Man saka – glezniecība nav modē. Izdomā kaut ko. Nezinu, varbūt kādreiz mainīšos, nezinu... Varbūt vispār vairs negleznošu.”

Tam īsti nenoticu, jo vārdi ‘negleznošu’ nevar būt patiesi. Nevar taču atteikties no talanta redzēt krāsas, no spējas ‘komponēt’ skanīgus, krāsainus, prieka pārpilnus, reizēm arī skumjus ‘skaņdarbus’. Alise dziļi jūt un saprot mūziku, tā palīdz strādāt, turklāt tā ir viena no dzimtas pamatiem. Alises vecvectēvs - komponists, diriģents un pedagogs Jēkabs Mediņš - bija viens no kuplās mūziķu Mediņu dzimtas.

Kad vaicāju, kādēļ, sekojot savas dzimtas tradīcijām, nav saistījusi savu dzīvi ar mūziku, Alise nosmej, ka esot bijusi pārāk slinka mūzikai, jo tas prasa nemitīgu vingrināšanos. Kā vairums bērnu, sākusi zīmēt jau agrā bērnībā un tādēļ likumsakarīga ir bijusi zīmēšanas studija Skolēnu pilī, no kurienes ceļš vedis uz Rozentāla mākslas skolu un vēlāk arī uz Latvijas Mākslas akadēmiju. Lai gan stājoties akadēmijā vēl bijušas pārdomas par labu grafikai vai glezniecībai, pateicoties pedagoga Valda Villeruša atzinumam, par prioritāti kļuvusi glezniecība: „Tagad varu teikt, ka savu izvēli nenožēloju un jau labi sadzīvoju ar otu. Bet grafika man patīk un manos darbos to jūt. Tā ir līnija, mīlestība uz melno krāsu. Melnā krāsa palīdz gleznai pukstēt.”

Savās ikdienas gaitās Alise ir iecienījusi pārvietošanos ar divriteni. Tas ļauj braukt lēnāk vai ātrāk, apstāties, pētīt un atrast to, kas tiešām saista un tā notiek sastapšanās ar savu darbu ‘modeļiem’. Ir gan darbs plenērā, gan fotoaparāta iemūžināti mirkļi. Uz audekla uzgulst daļēja interpretācija par tēmu. Alise ļoti mīl sauli un nereti tās klātbūtne darbos tiek ‘piegudrota klāt’. Patīk kontrasti, ko rada gaismēnu spēles, spilgtas krāsas. Savos darbos Alise glezno Rīgu un tās apkārtni, kā arī Porto. Šī salīdzinoši nelielā Portugāles pilsētiņa ļauj baudīt patiesu saules dāsnumu, sajust īstu senatnes dvesmu, jo salīdzinot ar piepucēto un nokrāsoto Vecrīgu, tur esot jūtams laika ritējums un īstums. Jaunu un gludu ‘seju’ vienmēr grūtāk gleznot, jo vecajai grumbiņu tīkls dod iespēju ‘atsperties’ un stāstīt arī savu stāstu. Un pavisam drīz Alisei jau ir gaidāma jauna sastapšanās ar tik iemīļoto dienvidu pilsētu: „Man nepieciešams kāds svaigums, gribu visādus trakumus samācīties, jo esmu pārāk pareiza.”

Mana saruna ar jauno mākslinieci noris kādā augusta pēcpusdienā tobrīd vēl pustukšajā Mākslas akadēmijā. Alise uz molberta maina darbus un es ļaujos apcerīgām pārdomām. „Puķu tirdziņš Centrāltirgū” - ja viņai jautājot par puķēm, pārņemot sajūta, ka tūlīt jāglezno ceriņi, bet tad rodas vēlēšanās uzgleznot mašīnas un viena no tām jau iegūlusi mazliet skumjajā, rudens noskaņās ieturētajā „Pārdaugavas pagalmiņā”. Savukārt ilgi gaidītā un tik svētīgā vientulība iezogas maigi sērīgu sajūtu piestrāvotajā darbā „Laukums Porto”, kurš ir tukšs un kluss pēc tikko nolijušā lietus un viss bruģis ir pārtapis par atspīdumu.

Jaunā māksliniece gleznotāja „baleta klasi” ir apguvusi nevainojami un arī mākslas vēsturi pārzina teicami un prot arī to izmantot. Tas ir likumsakarīgi, jo ceļa sākumi ir paredzēti eksperimentiem un sevis meklējumiem. Soli pa solim pa atspīdumu, pa tikko uzartu zemi, pa puķu dārziem. Puķes kā pūdercukurs, bet tad vēlme izjust ko skaudru. Un gaidāmās izstādes divi lielākie darbi ir medaļas otrā puse. Tumšs, uzarts lauks, kurā pret pelēkajām, mākoņu satrauktajām debesīm slejas vēja dzinēju spārni. Un miglā un mītisku izjūtu varā tītie tramvaju sliežu ceļi.

Alises gleznotajās priecīgajās, skumjajās un skaudri vientulīgajās ainavās cilvēka nav, jo viņš tās vēro no malas. Bet pats cilvēks mākslinieci interesē. Pat ļoti. Ne velti viņas bakalaura darbs bija „Portreti” – pedagogu portretējumi. Kad vienam no šī cikla varoņiem profesoram Jurim Jurjānam vaicāju, kā viņš vērtē šo uzdrīkstēšanos, viņš sev raksturīgajā manierē ar vieglu ironiju atzīmēja studentes diplomātisko gājienu gleznot pedagogus, tas esot pat eleganti. Tad sekoja pavisam nopietna piebilde: „Tanī visā ir labs grauds. Es jūtu, ka šī jaunā būtne gleznos vēl arī rīt un parīt. Jūtu, ka tas nepāries.”