Apmeklētājiem no tā būs redzēt divus Daugavas upes lokus - Rozališķu un Sandarišķu. No torņa atkal būs skatāms viens no skaistākajiem Latvijas dabas skatiem, kas kādreiz rotāja Latvijas naudaszīmi – 10 latu banknoti.

Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektore Sandra Bērziņa sacīja: "Lai akcentētu Daugavas loku unikalitāti, šī objekta esamību UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā, par Vasargelišķu torņa atklāšanu esam izvēlējušies valsts svētku laiku. Jaunais tornis ir sava veida dāvana visiem dabas parka "Daugavas loki" apmeklētājiem un Daugavpils novadam Latvijas dzimšanas dienā".

Vasargelišķu skatu tornis ir uzbūvēts Eiropas Savienības Kohēzijas fonda atbalstītā projekta "Antropogēno slodzi samazinošās un informatīvās infrastruktūras izveide Natura 2000 teritorijās. II kārta" ietvaros.

Skatu torņa atklāšanas pasākumā klātesošos uzrunāja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji, Dabas aizsardzības pārvaldes un vietējās pašvaldības vadītāji.

Zīmīgi, ka Dabas parka "Daugavas loki" teritorijā noslēgusies divu jauno skatu torņu būvniecība. Viens no torņiem uzbūvēts Vasargelišķos, otrs – Vecsalienas pagasta Lazdukalnā - Daugavas otrajā pusē. Līdztekus turpinās Dinaburgas takas atjaunošana.

Dabas parks "Daugavas loki" izveidots, lai saglabātu unikālos dabas kompleksus, dabas, kultūrvēstures vērtības un maz pārveidotās savdabīgās ainavas Daugavas augšteces senlejas Naujenes – Krāslavas posmā. Daugavas loki tiek uzskatīti par senākajiem ielejas veidojumiem Latvijā. Dabas parks "Daugavas loki", kā daļa no aizsargājamo ainavu apvidus "Augšdaugava", 2004. gadā atzīts par "NATURA 2000" teritoriju, bet 2011. gadā iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā. Dabas parka struktūras ass ir Daugava, kas met gleznainus līkumus. No upes krastiem paveras plaši ainavu skati. Upe izsenis ir bijusi šīs teritorijas attīstības veicinātāja – tirdzniecības ceļš, tās krastos tika veidotas pilis un apmetnes. Senā, bet mūžam jaunā Daugava ar šķietami rāmo tecējumu gadu tūkstošos paveikusi titānisku darbu, radot unikālu ieleju, kas ikvienam sniedz neaizmirstamus ceļojuma iespaidus.

Izvietojies Daugavas ielejā posmā no Krāslavas R robežas līdz Naujenei 120 km2 platībā. Dibināts 1990. gadā, lai saglabātu unikālo un savdabīgo Daugavas vidusteces senielejas ainavu, tās vērtīgos dabas kompleksus, augu un dzīvnieku sugu bioloģisko daudzveidību, kā arī kultūrvēsturiskos pieminekļus. Raksturīgākā dabas īpatnība ir 8 lieli Daugavas līkumi (iegrauztie meandri), kuru garums sasniedz 4 - 6 km, un to krastos izvietojušās pamatkrasta kraujas. Parka teritorijā atrodami daudzi dabas un kultūrvēsturiskie pieminekļi: Daugavas senleja, Juzefovas muižas parks ar unikālu gravu (Marijas taka), Vecpils pilskalns ar 13.gs. Livonijas ordeņa pilsdrupām, Markovas izziņu taka u.c.

Nereti ceļojuma laikā rodas sajūta, ka atrodamies paralēlajā pasaulē, kurā mums piemīt maģiskas spējas un imunitāte pret visu. Taču, lai nemānītu sevi un no ceļojuma atgrieztos sveiki un veseli, SIA "Latvia Tours" piedāvā TOP5 pamata soļu ceļvedi drošam un veselīgam ceļojumam.

Plānojot ceļojumu, cilvēki koncentrējas uz pozitīvo un domas par veselības problēmām tiek atliktas otrajā plānā. Taču, plānojot ceļojumu, preventīviem piesardzības pasākumiem būtu jākļūst par pašsaprotamu ceļojuma sastāvdaļu. Bieži vien negadījumi un veselības problēmu saasināšanās ir savu spēju pārvērtēšanas sekas vai nepārdomāta profilakse.

"Lai izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem ceļojumu laikā un nepakļautu sevi riskam, vērts apmeklēt Ārlietu ministrijas mājas lapu, kurā iespējams iepazīties ar informāciju par valstīm vai atsevišķām to teritorijām, kā arī ieteicamajiem piesardzības pasākumiem pirms ceļošanas un ceļojuma laikā. Taču esam apkopojuši un piedāvājam nelielu padomu ceļvedi, kas atgādinās par būtiskāko, lai no ceļojuma atgrieztos veseli un ar lielisku pašsajūtu," stāsta vienas no lielākajām tūrisma aģentūrām Latvijā "Latvia Tours" direktore Ieva Keiša.

"Latvia Tours" TOP 5 ieteikumi, kas ceļot gribētājiem palīdzēs sagatavoties un pavadīt ceļojumu droši un veselīgi.

1. Dodoties ceļojumā, nevajadzētu aizmirst par apdrošināšanu, jo tā var pasargāt sevi no neparedzētiem izdevumiem. Ārzemēs veselības aprūpes sistēma ir atšķirīga un bieži vien krietni dārgāka nekā Latvijā, tādēļ var gadīties, ka, maksājot pat par vienkāršiem medicīniskajiem pakalpojumiem, ir jāšķiras no krietnas naudas summas. Ja ceļotājs nav iegādājies apdrošināšanu, šo naudas summa nākas segt no saviem līdzekļiem.

2. Ceļojuma aptieciņas saturu noteikti jāpielāgo ceļojuma galamērķim un plānotajām aktivitātēm. Dodoties uz īpaši karstām un tropiskām vietām nepieciešami līdzekļi pret saules apdegumiem un alerģiju, kukaiņu atbaidīšanas līdzekļi un līdzekļi pret kodumu izraisītu niezi. Ja plānots nogaršot netradicionālus ēdienus vai pat kādu eksotisku gardumu, vērts iekļaut līdzekļus pret caureju, aizcietējumiem un sliktu dūšu, pretsāpju un pretdrudža līdzekļus, kā arī termometru ķermeņa temperatūras mērīšanai. Ja plānoti pārgājieni vai cita veida aktīvā atpūta, aptieciņā iekļaujiet dezinfekcijas līdzekļus un nomierinošus preparātus, plāksterus un pārsējus. Noteikti noderēs arī antibakteriālais roku mazgāšanas gēls, kas pasargās no infekcijām un baktērijām.

3. Pirms došanās uz augsta riska apgabaliem, kuros pastāv iespēja inficēties ar dzelteno drudzi, holeru, A,B hepatītu un citām bīstamām slimībām, iesakām konsultēties ar speciālistu par nepieciešamajām vakcinācijām. Vakcinācijas kabineta speciālisti veic iedzīvotāju vakcinēšanu pirms ceļojumiem uz ārzemēm. Pirms vakcinācijas nepieciešama arī iepriekšēja ceļotāju un tropisko slimību speciālista konsultācija. Vakcinācijas shēma parasti ir jāpielāgo ceļotāja vajadzībām. Apmeklējot pierobežas apgabalus, jāņem vērā arī kaimiņvalstīm domātās rekomendācijas. Rekomendētā vakcinācijas rūpīgi jāsaplāno. Plašāku informāciju par izvēlētajam galamērķim nepieciešamajām potēm iespējams atrast www.potes.lv mājas lapā.

Arī par citiem veselības jautājumiem, tostarp ceļošanu grūtniecības laikā, vēlams konsultēties ar ārstu. Jūsu drošībai iesakām sagatavot arī īsu medicīniskās vēstures formu, kas ietver ārsta kontaktinformāciju, jūsu asinsgrupa, alerģijas, veselības stāvokli, recepšu medikamentus un citu svarīgu informāciju par jūsu veselību gadījumam, ja ārvalstīs nepieciešams vērsties pie ārsta.

4. Lai gan eksotiski ēdieni un netradicionāla virtuve ir būtisks citu kultūru iepazīšanas ceļš, tas ir arī viens no izplatītākajiem veselības problēmu cēloņiem. Atsevišķās valstīs ir jābūt īpaši uzmanīgiem ar ēdienu un dzērienu izvēli. Valstīs, kurās nav atļauts dzert krāna ūdeni, šis aizliegums noteikti jāņem vērā, kā arī jāuzmanās ar produktu iegādi un nobaudīšanu uz ielas, labāk tos pārnest mājās un kārtīgi nomazgāt. Tāpat jāuzmanās ar dzeramo ūdeni sabiedriskajās ēdināšanas vietās, kur to pasniedz krūkās vai atvērtās pudelēs. Drošākie pārtikas produkti un dzērieni ir tie, kas pagatavošanas procesā vārīti vai rūpnieciski iepakoti, kā arī tie, kas tiek pasniegti lielākajās viesnīcās un restorānos. Ieteicams izvairīties no nezināmas izcelsmes ēdieniem un rūpīgi ievērot higiēnu, regulāri mazgājot rokas.

5. Ceļošana var apgrūtināt ikdienas veselīgās rutīnas – regulāras ēdienreizes, regulāras fiziskās aktivitātes, stresa kontrolēšanu un pietiekami daudz miega, ievērošanu. Taču atcerieties, atvaļinājums nav atvaļinājums no veselīgiem ieradumiem! Tādēļ vērts piedomāt, lai netiktu izlaistas svarīgās ēdienreizes. Ieteicams arī iespējami daudz auto vietā izvēlēties pastaigas ar kājām vai braucienu ar riteni. Izvēlieties veselīgu pārtiku un ierēķiniet organismam nepieciešamās miega stundas, lai arī ceļojuma laikā justos fiziski un emocionāli pacilāti.

Ansambļa "Suitu sievas" dalībnieces uzskata, ka, lai gan seniorus dažkārt māc bažas par valodas barjeru, kaislība pret dzīvi un dedzīga vēlme piedzīvot jaunu kultūru iespaidus ņem virsroku. Latvijas pensionāru vidū iecienītākie ir grupu braucieni.

Lai gūtu jaunus iespaidus ceļojuma laikā, nebūt nav jālec ar gumiju vai jārāpjas pārgalvīgos kalnos. Par spīti sabiedrības priekštatiem, ceļo arī Latvijas seniori. Pozitīva pieredze ir etnogrāfiskā ansambļa "Suitu sievas" dalībniecēm, kas mudina citus seniorus nebaidīties ceļot arī tad, ja sastopas ar valodas barjeru. "Ar ansambli un arī vienatnē esmu apskatījusi Franciju, Beļģiju, Itāliju, Igauniju un Lietuvu, tālākie galamērķi bijuši ASV un Japāna. Protams, gadījušies dažādi kuriozi – pazudusi bagāža vai apmaldos, bet nenovērtējams ieguvums ir dažādu kultūru cilvēku iepazīšana, kurus nu jau varam saukt par draugiem," stāsta ansambļa "Suitu Sievas" vadītāja Ilga Leimane.

Seniori bieži baidās, jo nepārzina svešvalodas, taču dziedošās kundzes mudina arī citus seniorus atmest bailes un aizspriedumus. "Angļu valodu nepārzinu, bet liekas visā pasaulē tomēr ir tāda viena valoda, ko saprot visi - izpalīdzība. Cilvēki vienmēr ir izpalīdzīgi un tā ir ārkārtīgi patīkama sajūta, ka jauni cilvēki palīdz atrast vilcienu pat tad, ja nespējam sarunāties," pozitīvajā pieredzē dalās Ilga.

Tūrisma firmu novērojumi rāda, ka seniori ir tā ceļotāju grupa, kas savus ceļojumus plāno laicīgi un parasti zina konkrētu galamērķi, kuru pirms tam paši ir rūpīgi izpētījuši. "Pēc pieredzes secinu, ka seniori prot novērtēt komfortu un, ja var atļauties ceļot, tad pilnībā izbauda ceļojuma garšu. Par to liecina fakts, ka netiek žēlota nauda papildus ekskursijām un izklaides pasākumiem, kā arī bieži vien tiek veiktas piemaksas par papildus ērtībām. Seniori ir tā auditorija, kas dodas grupu braucienos, jo tā ir iespēja socializēties, apmainīties ar viedokļiem un dzīves zinībām, kā arī iepazīties ar līdzīgi domājošiem un interesentiem līdzbraucējiem. Ir novērots, ka ceļojuma laikā dažkārt izveidojas draudzīgas attiecības, kas pāraug ilggadējā draudzībā," novērojusi tūrisma aģentūras SIA "Latvia Tours" direktore Ieva Keiša.

Kā viena no iecienītākajām tendencēm senioru vidū ir izvirzījusies ceļošana ar kruīza kuģiem. SIA "Latvia Tours" piedāvā dažas vecāko ceļotāju ceļošanas tendences:

1. Ekotūrisms – Atbildīgu dabas teritoriju apceļošana, kas nekaitē videi un uzlabo vietējo iedzīvotāju labklājību. Šis ir ceļošanas veids, kas ļauj baudīt pasaules skaistumu nekaitējot dabai. Saskaņā ar ANO Pasaules tūrisma organizāciju, līdz 2020.gada beigām ekoceļojumu skaits sasniegs 1,6 miljardus. Ekotūristi meklēt braucienus, kuros viņi spēj tieši sekmēt vietējo ekonomiku un vidi.
2. Garīgās un reliģiskās brīvdienas – Šī veida atvaļinājumus iecienījuši vecāka gadagājuma cilvēki, ceļojot tiek stiprinātas garīgās un reliģiskās tradīcijas. Līdzīgi domājošie ceļotāji izbauda viens otra sabiedrību viņu ticības kontekstā. Lielākā daļa no šādiem ceļojumiem ietver veselīgas maltītes, meditāciju, pusdienu maltīti klusuma baudīšanu un sarunas garīgiem līderiem.
3. Kruīzs – Ceļošanas veids, kas jau kļuvis par tradicionālu senioru izvēli. Daļa kruīzu paredzēti tieši senioriem un piedāvā īpašu aprūpi, piedāvā ratiņ krēslus un citas mobilās palīgierīces – visu, lai seniori jeb kurā vecumā un veselības stāvoklī spētu ceļot.
4. Ģimenes ceļojumi - Ģimenes braucieni parasti iegrāmato dzimšanas dienas vai jubileja. Vecvecāki labprāt vēlas ceļot ar saviem mazmazbērniem, pavadīt kvalitatīvu laiku un veidot kopīgas atmiņas.
5. Bieži ceļošanas burvība slēpjas tradicionālajā virtuvē, mazu, autentisku ieliņu izstaigāšanā vai vietējo ļaužu iepazīšanā. Vecums nav šķērslis ne ceļošanai, ne jaunu draugu iegūšanai. Bieži vien senioriem ceļojuma laikā iepazīti cilvēki atstāj tik pat spēcīgu iespaidu kā pirmo reiz redzētās vietas.

Termins "diaspora" ietver sevī visu grupu cilvēkus, kas izklīduši pa pasauli, taču viņu īstās etniskās, kultūras, reliģiozās un nacionālās identitātes, un dažkārt arī rasu saites vieno viņus kā kopienu. Mūsdienās, kad migrācija uzņem apgriezienus, šī parādība kļūst aizvien būtiskāka daudzās valstīs, jo starptautisko tūrisma plūsmu aizvien vairāk ietekmē šī attīstība, kas tūrisma industrijā izraisa daudzas saistītas ietekmes, kuras skars tūrisma industriju arī ekonomikas jomā. Par to tad arī vairāk prof. Dr. Šteingrūbes vieslekcijā "Diasporas tūrisms - zinātnieku neprātīga ideja vai jauns tirgus segments tūrisma industrijā?".

Prof. Dr. Šteingrūbe ir Ekonomikas un sociālās ģeogrāfijas katedras vadītājs Greifsvaldes Ernsta-Morica-Arnta universitātē kopš 1998. gada. No 2011. līdz 2013. gadam bijis projekta 12.10. – Ilgtspējīga tūrisma stratēģijas - ES Baltijas jūras reģiona stratēģijas ietvaros vadošais partneris. Kopš 2001. gada profesors ir Baltijas jūras valstu padomes Ilgtspējīgas attīstības ekspertu grupas - "BALTIC21" loceklis. Profesora galvenās pētniecības jomas ir atpūtas un tūrisma ģeogrāfija, ilgtspējīga attīstība lauku reģionos un empīriskās sociālo pētījumu metodes.

Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes vadošā pētniece un Ekonomikas un vadības zinātniskā institūta direktore Dr. Aija van der Steina prezentācijā "Krievijas krīzes ietekme uz ienākošo tūrismu Latvijā" atklāts, kādas izmaiņas Krievijas tūrisma tirgū ir novērojamas un kādus pasākumus tūrisma vietas un tūrisma sektora uzņēmumi īsteno, lai mazinātu krīzes ietekmi, jo kā zināms, Krievijas tūrisma tirgus pēdējos gados ir kļuvis par vienu no galvenajiem tirgiem, sasniedzot 25% tirgus daļu. Nacionālā, reģionālā un lokālā tūrisma vietu līmenī Krievijas tūristi tika definēti kā augsti prioritārs mērķa tirgus, kurā tika veikta virkne mārketinga aktivitāšu, lai šo tirgu piesaistītu vēl efektīvāk un palielinātu ieņēmumus. Kopš 2014. gada šī tirgus attīstība piedzīvo izmaiņas, ko rosinājuši gan ekonomiskie, gan ģeopolitiskie procesi Krievijā. Rūkošais Krievijas tūristu skaits, kas izceļo uz ārzemēm, ir ietekmējis ne tikai Krievijas tūristu skaitu un ieņēmumus Latvijā, bet arī Krievijas tūristu patērētājuzvedību un attiecīgi tūrisma vietu un uzņēmumu aktivitātes šajā tirgū.

Dr. Aijas van der Steinas galvenie pētījumu virzieni ir tūrisma vietas un uzņēmumu mārketings un pārvaldība, mārketings un tā efektivitāte tūrisma un viesmīlības nozarē, patērētāju uzvedības un apmierinātības pētījumi, tūrisma ilgtspējas aspekti, vietējo iedzīvotāju attieksmes pētījumi tūrisma vietā un diasporas tūrisms.

Zinātniskais vakars notiks angļu valodā. Dalība bezmaksas.

Zinātnisko vakaru organizē Baltijas-Vācijas Augstskolu birojs.

Plašāka informācija: www.hochschulkontor.lv.

Desmitgades pārliecinošs favorīts – Londona. Savukārt, ja 2005. gadā Londonu papildināja Parīze, Barselona, Roma un Prāga, tad 2015. gadā Parīzi un Romu nomainījušas Vācijas un Krievijas metropoles – Minhene un Maskava.

Kā atklāja lielākā tiešsaistes aviobiļešu veikala Latvijā "Lidot.lv" direktore Ieva Keiša, tad 10 gadu laikā mainījušies klientu maksāšanas paradumi. "2005. gadā interneta banka netika lietota, bet šobrīd to izmanto 38% no visiem klientiem. Šo gadu laikā būtiski samazinājusies norēķināšanās skaidrā naudā – ja pirms 10 gadiem šādā veidā maksāja katrs trešais cilvēks, tad šogad skaidras naudas darījumus izmanto vairs tikai 7% klientu," stāsta I. Keiša.

Populārākais latviešu izvēlētais ceļojuma garums pārliecinoši ir septiņas dienas jeb viena nedēļa. Interesanti, ka klientu iegādāto aviobiļešu vidējā cena šobrīd ir 315 eiro, savukārt desmit gadus atpakaļ, 2005. gadā, tā bijusi 325 eiro.

"Arvien vairāk cilvēki izvēlas ceļot kopā ar ģimeni, tāpēc rūpīgi tiek izvēlēts arī vēlamais brauciena laiks, piemēram, skolēnu brīvlaiks. Šā gada augustā visvairāk meklētie galamērķi bija Parīze un Londona," stāsta ceļojumu un IT sistēmu kompānijas "Amadeus Latvija" pārdošanas un mārketinga vadītāja Gunta Olšteine.

Infografikas datu avots: "Lidot.lv" un "Amadeus Latvija". Aizvadītajā gadā "Lidot.lv" pakalpojumus izmantoja teju 8 000 klientu. Uzņēmuma 10 gadu pastāvēšanas laikā tas ir otrs lielākais klientu skaits kopš 2008. gada, kad tika apkalpoti 9 036 cilvēki.

Pieminot rakstnieces 110. dzimšanas dienu, M. Vanagas muzejs organizē plašu piemiņas ekspedīciju sēriju, kurā galvenie dalībnieki un Amatas upes baseina pētnieki būs 8 Amatas novada skolu (Amatas, Zaubes un Sērmūkšu pamatskolu, Nītaures vidusskolas, Spāres un Drabešu internātskolu, Drabešu sākumskolas, pirmskolas izglītības iestādes "Kastanītis"), kā arī Skujenes pamatskolas (Vecpiebalgas novads) audzēkņi.

Gaujas pieteka Amata pazīstama ar savas senlejas stāvajiem smilšakmens un dolomīta krastiem, kuros "iekārtojies" tūristu iemīļotais Zvārtes iezis. Pavasara palos Amata vilina kā viens no izaicinošākajiem un arī bīstamākajiem laivotāju maršrutiem Latvijā - to baro ap 60 mazu upīšu un strautu un tās baseinā gozējas vairāk nekā 20 ezeru. Par upes nosaukumu izteikti dažādi minējumi, tostarp, ka vārds "amata" jeb "amada’ cēlies no lībiešu "māte" vai sanskrita "nemirstība".

Sāku gandrīz kā rotaļu, bet drīz ar Amatu saslimu neārstējami. Amatu esmu pacietīgi pašas soļiem izmērījusi no iztekas un atpakaļ. Neesmu ar līkumu gājusi ne pašai grūtākajai mežonībai, ne arī garlaikojusies uz pašām nomīdītākajām tūristu takām. Un visus ceļus un neceļus arvien kā pirmoreiz. Visus ar dvēseles līdzdalību, bez tā brīnumu neredzēt, bez tā Amatu nepazīt.

/ M. Vanaga /

Līdz pat 15. oktobrim skolēni kopā ar skolotājiem dosies pašu izvēlētā maršrutā gar Amatu vai kādu no tās pietekām, rūpīgi dokumentējot dabas un kultūrvēsturiskos objektus un materiālus iesniedzot M. Vanagas muzejam. No 5. līdz 18. novembrim ekspedīciju rezultātus varēs skatīt noslēguma izstādē Amatas novada Kultūras centrā Ģikšos.

M. Vanagas muzejs aicina ikvienu interesentu izbaudīt zelta rudeni un iepazīt kādu no Amatas upes baseina tūrisma takām!

Tūrisma kartes pieejamas: Amatas TIC: www.amata.lv.

Piemiņas ekspedīcijas organizē M. Vanagas muzejs, atbalsta - Amatas novada pašvaldība, Valsts kultūrkapitāla fonds, Amatas TIC, Amatas novada Izglītības pārvalde un Amatas novada Mūzikas un mākslas skola.

Šā gada 19. septembrī notiks ekskursija uz Tukumu, kurā var piedalīties gan lieli, gan mazi.

Programmā:

• 07.00 - Izbraukšana no Daugavpils;
• 11.00 - Durbes pils un parka apskate;
• (Durbes pils tiek uzskatīta par vienu no klasicisma arhitektūras pērlēm Kurzemē);
• 12.30 – Tukuma pilsētas ielu iepazīšana gida pavadījumā;
• 13.30 - pusdienas;
• 14.30 - Jaunmoku pils apskate. Zāļu tēju degustēšana (Jaunmoku pilij, kurā neogotiskā stila formas apvienojušās ar jūgendstila elementiem, ir īpaša vieta Latvijas arhitektūras šedevru vidū. Tā ir pils ar bagātu vēsturi);
• 20.00-20.30 atgriešanās Daugavpilī.

Ekskursijas maksa: 25.00 Euro – pieaugušajiem; 23.00 Euro – biedrības biedriem; 21.00 Euro – bērniem un pensionāriem.

Apmaksas kārtība: veikt apmaksu līdz 18.09.2015. Cenā iekļauti: Ieejas biļetes Durbes pilī; Ieejas biļetes Jaunmoku pilī; Gida pakalpojumi, Zāļu tēju degustēšana.

Ir nepieciešama iepriekšējā reģistrācija! Vietu skaits ir ierobežots!

Radās jautājumi? Nekautrējies, zvani: 65420019, 20371892.

Izbraukšana no Daugavpils plkst. 7.45. Plkst. 12.00 ierašanās Saulkrastos, XVIII festivāls "Saulkrasti Jazz 2015" apmeklējums, baltās kāpas apmeklēšana, pusdienas. Plkst. 14.00 ierašanās Minhauzena muižā, taka pie Minhauzena krūzes, ekskursija gida pavadībā pa Minhauzena muižu. Plkst. 17.00 izbraukšana uz Daugavpili, ierašanās Daugavpilī ap plkst. 21.00-21.30.

Ekskursijas maksa:

• 18 EUR – pieaugušajiem;
• 15 EUR – bērniem un pensionāriem;
• 10 EUR – biedrības "Erfolg" biedriem.

Apmaksas kārtība: apmaksāt ekskursiju līdz 21.07.2015. Cenā ir iekļauts: ieejas biļete Minhauzena muzejā, pastaiga pa takām un gidu pakalpojumi. Papildus izmaksas: ēdināšana, papildus pakalpojumi Minhauzena muzejā. Ir nepieciešama iepriekšējā reģistrēšanās, jautājumi pa tālr. 65420019, 20371892.

Jaunu gidu apmācības sākās aprīļa pirmajā pusē, un mācību procesā kursu dalībnieki apguva tūrisma un komercdarbības pamatus, izzināja Daugavpils pilsētas tūrisma resursus, mācījās publisko runu, un saskarsmes psiholoģiju. Īpaša uzmanība tika pievērsta mākslas un arhitektūras stiliem, pasaules, Latvijas un Latgales vēstures galvenajiem posmiem, Daugavpils un Daugavpils cietokšņa vēsturei, kā arī izcilām pilsētas personībām, kā arī Daugavpils pilsētas attīstības tendencēm mūsdienās. Atsevišķu apmācību bloku veidoja ekskursijas maršrutu metodikas sagatavošana, darbs ar grupu ekskursijas laikā, kā arī praktiskās nodarbības – mācību ekskursija Daugavpils vēsturiskajā centrā un Daugavpils cietoksnī.

Lai saņemtu apliecību par tūristu gidu kursu beigšanu, ikviens dalībnieks kārtoja eksāmenu, kuram bija divas daļas – teorētiskā un praktiskā.

Tagad ikvienam gidu kursu absolventam ir tiesības griezties Daugavpils pilsētas domes tūristu gidu sertificēšanas komisijā un saņemt Daugavpils tūristu gida sertifikātu.

Saskaņā ar Daugavpils pilsētas domes saistošajiem noteikumiem Nr. 26, ekskursijas Daugavpils pilsētas teritorijā ir tiesības vadīt tikai sertificētiem gidiem.

Daugavpils tūristu gidu bezmaksas kursi tika rīkoti pateicoties Daugavpils pilsētas domes piešķirtajam finansējumam. Kusrus sadarbībā ar Pašvaldību mācību centru, organizēja Daugavpils novada tūrisma informācijas centrs (TIC).

Šāda veida brauciens ir populārs abu valstu iedzīvotāju starpā, par to liecina kaut vai tas, ka biļetes ir jāpasūta gana laicīgi, lai spētu doties braucienā sev vajadzīgajā dienā. Jāpiemin arī tas, ka šo pakalpojumu izmanto ne tikai Latvijas un Zviedrijas iedzīvotāji, bet gan arī tūristi no citām valstīm. Protams, brauciens ne visiem ir tūrisma brauciens- citi to izmanto, lai nokļūtu savā darba vietā.

Šajā braucienā devos ar kruīza kuģi "Romantika", kas ir daudz plašāks, labāk aprīkots kā "Festival" ar kuru devos pāris gadus iepriekš. Kajītes durvis ir atveramas ar kartīti, kuru izsniedz reģistrējoties braucienam, šāda kartīte ir katram kajītes iemītniekam, tādēļ nav jāuztraucas par to, kur ir cilvēks ar vienīgo atslēgu. Uz kuģa ir daudz un dažādas iespējas, kā pavadīt brauciena stundas- ir iespējas dziedāt karaoki, apmeklēt saunu(par attiecīgu samaksu), spēlēt azartspēles, vērot šovu kā arī izdejoties pie dzīvās mūzikas. Organizatori ir parūpējušies arī par dažādām loterijām, kurās, par nelielu samaksu, ir iespējams piedalīties ikvienam brauciena dalībniekam. Īsāk sakot, viss ir atkarīgs no paša cilvēka- ja vēlas var sēdēt savā kajītē, tomēr var arī jauki pavadīt laiku.

"Romantikas" kajītes atstāja ļoti labu iespaidu, kas nebija tik labs braucot ar "Festival". Kajītē ir pašiem sava tualete/dušas telpa, spoguļi, krēsls, 4 gultas ( ir iespēja braukt arī divvietīgās kajītēs), kā arī televizors, kurš pat darbojās. Ar televīzijas starpniecību bija pat iespējams skatīties tiešraidi no lielākās ballīšu vietas uz kuģa. Arī veikt saldumu/dzērienu pirkumus uz prāmja ir iespējams, tomēr ir jārēķinās, ka tur ir pamatīgs uzcenojums.

Kā lielāko mīnusu var minēt to, ka daļa apkalpes locekļu nesaprot latviešu valodu. Kā vēlāk noskaidroju, tad līdzīgi ir arī ar zviedru valodu. Daļa komandas locekļu prot sazināties lauzītā angļu valodā un krievu valodā, tas likās gana amizanti, jo tieši latvieši un zviedri ir lielāki pakalpojuma lietotāji, tātad kompānijas mērķauditorija un ne visi saprot šīs ārzemju valodas.

Stokholmā ir atvēlētas aptuveni 6 stundas, kuras katrs var pavadīt kā vien sirds vēlas. Neizmantojot transporta līdzekļus vecpilsētā var nokļūt ~30 minūšu laikā. Tajā ir iespējams apmeklēt dažādas suvenīru bodītes, ir izveidota gara gājēju iela, kura ir pārpildīta ar tūristiem un dažādiem veikaliņiem, var apskatīt pili, vērot pils sardzes maiņu, vai vienkārši doties, kur vien acis rāda. Protams, ka ir iespēja viesoties dažādos muzejos, taču ieejas biļetes, kā jau lielākā daļa preču, ir gana dārga. Salīdzinājumam- šokolādes tāfelīte(155g) maksā ap 1,60Ls, 1,5l Fanta( ar taras nodokli)~ 1,4Ls, 0,5l Bryggm. Mōrk alus~ 1,2ls.

Atpakaļceļā, protams, šova programma tiek izmainīta, lai nebūtu jāvēro vēlreiz to pašu, tādēļ atkal ir gana interesanti to vērot. Braucienā dodas dažāda gada gājuma cilvēki, tomēr lielāko daļu veido tieši jaunieši, tādēļ ballītes, bieži vien, no plašākām telpām pārvirzās uz kādas kompānijas kajīti, kur tās turpinās visas nakts garumā.

Šāds brauciens ir gana kompakts, lai spētu paviesoties Zviedrijas galvaspilsētā, labi pavadīt laiku uz prāmja(ir iespējams nokļūt uz prāmja klāja un vērot brauciena norisi) kā arī atpūstos.
 

No Rīgas uz Stambulu lidojām ar tiešo reisu, par ko jāpateicas aviokompānijai- Turkish Airlaines. Nedaudz pareklamēšu šo aviokompāniju. Iepriekš biju lidojis tikai un vienīgi ar Ryanair un teikšu atklāti- šīs kompānijas ir kā diena pret nakti. Stjuartes smaidīgas, laipnas kā arī atsaucīgas. Pēc pacelšanās virs galvām nolaidās ekrāni, kuros bija iespējams vērot ar kādu ātrumu, kādā augstumā un virs kuras valsts galu galā tu atrodies patreiz. Biju dzirdējis, ka aviokompānija piedāvā pusdienas, kas, protams, jau ir ierēķinātas biļetes cenā. Bet jā- pusdienas bija lieliskas, pastāvēja iespēja izvēlēties starp 2 ēdieniem, kā arī klāt nāca salāti un deserts. Un tam visam pa virsu es izvēlējos turku alu. Ja man būtu To Do grāmatiņa, tad pie "Iedzert alu 11 000m augstumā" es ieliktu ķeksīti. Pēc pusdienām tika piedāvāta tēja/kafija kā arī dažādi našķi. Vienkārši lieliski!!

Ņemot vērā to, ka no Rīgas izlidojām ar 1 stundas nokavēšanos, tad pavisam skaidrs, ka Stambulā arī ieradāmies vēlāk nekā bija paredzēts. Lieta bija tāda, ka mums pašiem no lidostas nācās kulties uz Stambulas autoostu, lai tālāk ceļotu uz Bursu ar autobusu. Visstulbākais bija tas, ka pēdējais autobus jau bija aizgājis, nākamais bija tikai no rīta. Protams, letiņi nebija ar mieru tik ilgi gaidīt. Tā nu vārds pa vārdam un vietējais taksists solīja dabūt draugu, kuram ir draugs, kurš pazīst čali, kuram ir autobuss, kurā var sasēsties 16 cilvēTalsu "delegācija" un mūsu šoferiki. Vārds pa vārdam un beidzot esam busiņā un pat kustamies uz priekšu. Bet pēc kilometriem 5, vietējo pavadītāju/turku/ kompānija vairs nav ar mieru ar "ceļojuma" nosacījumiem, ka mēs naudu maksāsim tikai galapunktā. Autobuss tiek apstādināts degvielas uzpildes stacijā un turki paaugstinātā tonī bļaustās viens uz otru. Pēc neverbālās komunikācijas ir saprotams, ka 2 no viņiem vairs nav ar mieru braukt tālāk, tie vēlas saņemt naudu un doties savās gaitās. Par laimi, šoferis mums uzticējās un no mums naudu neprasīja- 2 izlecējiem samaksāja no savas kabatas un ceļojums varēja turpināties.

Sapratām, ka viņiem tur ir savas shēmas- naudu dabū tas, kas sarunāja mūs, tas, kas sarunāja busiņu un sazin kas vēl. Jāpiebilst, ka visa ceļa laikā ar šoferi un viņa pārinieku nācās sazināties ar neverbālo komunikāciju kā arī dažādiem zīmējumiem, jo angļu valodā viņi pilnīgi neko nesaprata. Pateicoties tam, nonācām daudzās komiskās situācijās. Ak jā...oficiālās kompānijas šo maršrutu/ Stambula- Bursa/ veic ap 3 stundām, bet mēs to izdarījām nepilnās 7 stundās!!! :D Tikai pavisam nedaudz vairāk!

Par turku ceļa satiksmi varētu sarakstīt grāmatu ar, vismaz, 9 sējumiem. Viņu braukšanas kultūra ir kaut kāds unikums un to vajadzētu iekļaut UNESCO mantojuma listē. Ak jā, sapratu, ka tu Turcijā neskaitīsies pietiekami kvalificēts autovadītājs,ja vismaz 20 reizes stundā nenospiedīsi skaņas tauri.

Braucām pāri arī Marmora jūrai. Biju sadomājies, ka redzēšu dies sazin ko, bet nu tāda parasta jūra jau vien ir. Uz mini prāmīti, sanāca vismaz izlocīt kājas un tā kārtīgi ieelpot Turcijas gaisu.

Turpinājums sekos...

Cekule atrodas apmēram 15 km no Rīgas, Stopiņu novadā. Aizbraukt uz turieni var diezgan vienkārši - ar mikroautobusu "Rīga-Cekule", kurš kursē līdz Cekulei no mikroautobusu pieturas, kur atrodas netālu no centrālās stacijas. Tikai jāņem vērā, ka mikroautobuss kursē tikai 3-4 reizes dienā.

Mikriņā samaksāsiet 70 santīmus, un brauksiet līdz pašam galam. Nebrīnieties, ka šoferītis neiedos biļeti - tā tas ir jau vairākus gadus. Brauciens ilgs apmēram 40-50 minūtes, līdz tiksiet izsēdināti galapunktā, pie divstāvīgas ēkas, kuras adrese ir Cekules iela 8.  Agrāk te atradās armijas daļas štābs, kā arī radiācijas patversme, taču tagad šajā ēkā atrodas dienas centrs, kur var par velti 3x nedēļā ir iespēja uzspēlēt biljardu, galda tenisu, novusu, citas spēles, paskatīties TV vai izmantot internetu. Parasti gan pie abiem datoriem sēž vietējie puiši un spēlē CS. Un nebrīnieties, ja uz vietas nav neviena, kas to visu pieskata. Cekulē tas ir normāli, jo Cekules ciems sastāv no divām divstāvu ēkām un vēl dažām privātmājām - tātad cilvēki diezgan labi zin viens otru. Tuvākais veikals atrodas 30 min gājiena attālumā Upeslejās, no turienes arī sabiedriskais transports uz Rīgu iet vismaz reizi stundā.

Tālāk jāpaietas kādi 500 m tik pa ielu uz priekšu, garām privātmājām, un drīz vien jau var nokļūt Cekules munīciju noliktavu teritorijā. Teritorija ir 240 ha liela, apjozta ar divkāršu dzeloņdrāšu žogu. Teritorijā, meža vidū atrodas 51 militārs objekts, daudzus no kuriem var apskatīt pāris stundu laikā.

Braucot no Berģiem virzienā uz Salaspili, aiz Muceniekiem, ir dzelzseļa pārbrauktuve un pirms tās ir izvietots militārais ciemats - Cekule, kas tika celts PSRS armijas militārpersonām un viņu ģimenēm.

Šosejai tuvāk ir izvietotas dzīvojamās mājas, privātmājas un aiz tām kazarmas, saimniecības mezgli, virtuve, ambulance, kafejnīca un visa pārējā infrastruktūra. Patreiz šī teritorija ir pilnībā apdzīvota.

Tālāk, cauri ciemam, ceļš ved mežā, kur agrāk atradās viena no lielākājām Baltijas reģiona munīcijas un ieroču noliktavām. Bāzes teritorijā bija pat izveidotas divas vilcienu līnijas. Patreiz par kadreizējo vilciena esamību liecina vien palikušie koka balsti zemē - sliedes ir nozagtas.

Mazliet no vēstures. Cekules munīciju noliktavās sprādzienbīstamo priekšmetu piesārņojums ir jau kopš 1920. gada, kad munīcijas noliktavas izmantoja Latvijas armija. No 1940.-1941. gadam tur saimniekoja Padomju Savienības armija, tad no 1941.-1944. gadam fašistiskās Vācijas armija, tad atkal no 1944. līdz 1993. gadam - Padomju Savienības - Krievijas armija, taču noliktavas tika izmantotas militārām vajadzībām līdz pat 1995.gadam.

Šeit atrasta arī Pirmajā un Otrajā pasaules karā izmantotā nesprāgusī munīcija, strēlnieku, lielgabalu, mīnmetēju un kaujas mašīnu munīcija. No 1940. gada iepriekš minētās noliktavas pārņēma PSRS, kas šo teritoriju turpināja izmantot kā armijas noliktavas. Kopš Otrā pasaules kara sākuma Cekules noliktavas izmantoja vācu armija. Otrā pasaules kara laikā PSRS sarkanās armijas partizāni pret šo vācu munīcijas noliktavas kompleksu veica diversijas aktus, uzspridzinot noliktavas, kā rezultātā liels skaits munīcijas vienību tika izmētāts apkārtnē. Vācu armijas karavīri neveica piesārņotās teritorijas attīrīšanu, bet padarīja to drošu uzberot 1 līdz 2 m biezu smilšu slāni.

 

Cekulē atrastā nesprāgusī munīcija (Foto: no AM arhīva)

Pēc Otrā pasaules kara beigām Cekules noliktavas turpināja izmantot PSRS armija. Līdz ar PSRS (Krievijas) armijas daļu iziešanu no Latvijas 1993. gada beigās un 1994. gada sākumā, šī teritorija tika atstāta LR Aizsardzības spēkiem ar nelielu daļu lietderīgas munīcijas, ko izmantoja NBS karavīri militārās apmācības mērķiem. Cekules munīcijas noliktavu teritoriju vidējais piesārņojums bija ļoti liels, proti, uz 1 m³ apmēram 15 - 25 dažādu sprādzienbīstamu priekšmetu. Piesārņojuma dziļums sasniedza pat četrus metrus. 1994./95.gadā tika uzsākta Cekules munīcijas noliktavas teritorijas virsmas attīrīšana, kā arī derīgās munīcijas novākšana un pārvešana uz citām noliktavām. 1994. gadā no Cekules noliktavu teritorijas virsmas tika savāktas un pārvietotas uz Ādažu militāro poligonu apmēram 18 000 munīcijas vienības, sadedzināts apmēram 3 tonnas pulvera. Uz vietas Cekulē NBS Zemessardzes bataljonu karavīri iznīcināja 600 munīcijas vienības. 1996.gada vasarā Cekules munīcijas noliktavu teritorijā tika veikta teritorijas virsmas attīrīšana no sprādzienbīstamiem priekšmetiem pilnā apjomā. Bīstamās teritorijas apzīmēšanai tika uzstādītas 240 brīdinājuma un informācijas zīmes, diemžēl vietējie iedzīvotāji arī pašlaik izrok lādiņus un demontē krāsainā metāla detaļas. Lai informētu sabiedrību par teritorijas attīrīšanas darbiem un pastāvošo bīstamību, notikušas arī vairākas preses konferences.

...

Cekulē atrastā liela kalibra nesprāgusī munīcija (Foto: no AM arhīva)

NBS personāls Latvijas teritorijā esošās nesprāgušās munīcijas neitralizē kopš 1993.gada. Darbība ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem ir sevišķi bīstama un tiek uzskatīta par kaujas uzdevumu. 

Jāatzīst, ka pašlaik teritorijā nav redzama neviena no 240 brīdinājuma un informācijas zīmēm. Taču zemessardzes mājaslapā ir pieejami šādi paziņojumi:

Iedzīvotāju ievērībai:

24.septembrī no plkst. 10.00 - 17.00 šajā teritorijā tiks veikta SBP neitralizēšana ar augstas jaudas sprādziena metodi. Lūgums šajā laikā neatrasties šajā teritorijā un pakļauties karavīru drošības prasībām.

Diezgan interesanta informācija ir rodama arī Neatkarīgās Rīta Avīzes 2003.gada arhīvos:

Bīstamo teritoriju sargā simbolisks žogs, arī apsardzes bijušajam armijas poligonam nav. Aizbildinoties ar līdzekļu trūkumu, atbildīgie dienesti nesola tik drīz poligonu no spridzekļiem attīrīt.

Kā norāda laikraksts, lai gan dažādām sprāgstvielām nosēto teritoriju vairākas reizes pārmeklējuši bruņoto spēku sapieri, joprojām irdenajā zemē atrodas tūkstošiem lādiņu. Krāsainā metāla un kara trofeju mednieki bieži ir pārstaigājuši poligonu ar metāla detektoriem. Par to liecina burtiski uzartā zeme, un izkašātajās bedrēs var atrast dažādus šāviņus, kurus garnadži pēc darbošanās atstājuši.

NRA norāda, ka raksta veidošanas laikā žurnālistam izdevies pavisam netraucēti izstaigāt bīstamo poligona teritoriju, un, ja būtu vajadzība, varētu savākt tik daudz sprāgstvielu, lai uzspridzinātu kādu augstceltni.

Vietējie iedzīvotāji NRA pastāstīja, ka vecā poligona teritorijā viņi bieži sēņojot un ogojot, bet sprāgstvielas nelasot, jo tas esot bīstami. Tomēr poligona virzienā bieži dodas mīnu tūristi, bet ceļu tiem vietējie norāda nelabprāt. Pēc traģiskajiem notikumiem 2000.gadā, kad, neuzmanīgi rīkojoties ar lādiņiem, sprādzienā gāja bojā 1979.gadā dzimušais Dmitrijs I., bet 1985.gadā dzimušais Jevgeņijs Š. guva smagus miesas bojājumus, vietējo interese darboties ar šāviņiem izzudusi.

...

Savukārt kāds bijušais sapieris, kurš vēlējās saglabāt anonimitāti, NRA apgalvoja, ka Cekulē atrodamos lādiņus var izmantot arī šodien - ja no tiem izņem trotilu vai citas sprāgstvielas, tās pilnīgi pietiek jauna spridzekļa izgatavošanai.

...

Munīcijas noliktavu teritorija Cekulē aizņem 240 hektāru platību, tajā ir 51 ēka un citi infrastruktūras objekti. Pirmie atmīnēšanas darbi poligonā veikti jau 1986.gadā, taču drīz tika pārtraukti, liecina Aizsardzības ministrijas sniegtā informācija. Lielu uzmanību šī teritorija izpelnījās 1997.gadā, kad skolēni sprāgstvielas bija aiznesuši uz skolu.

Drīz pēc tam teritoriju pārbaudīja sapieri, kuri dienas laikā savāca 127 aviobumbas, vairāk nekā 300 artilērijas lādiņu un ap 18 000 patronu. Ap 300 hektāru platībā atrodas artilērijas lādiņi, mīnmetēju mīnas un aviācijas bumbas, kas ir gan amerikāņu, gan angļu, gan vācu un krievu ražotas. Bijušajā munīcijas noliktavu teritorijā vienā kubikmetrā zemes vidēji ir ap 15 dažādu sprādzienbīstamu priekšmetu, un, lai iztīrītu visu teritoriju, būtu jāizsijā 3,5 miljoni kubikmetru zemes, raksta NRA.

Zemāk neliela tabula, par atrastajiem un neitralizētajiem sprādzienbīstamajamiem priekšmetiem Cekulē:

Tik liels nesprāgušo munīciju daudzums ir izskaidrojams ar to, ka sākotnēji - Latvijas armijas saimniekošanas laikā, vienā no noliktavām izcēlās ugunsgrēks, kas izraisīja noliktavā esošās munīcijas detonēšanu, bet kara gados, kad noliktavā saimniekoja vācu armija, to tīšuprāt uzspridzināja krievu partizāni. Sprādziena rezultātā daļa no noliktavā esošās munīcijas neuzsprāga, bet tika izkaisīta blakus esošā teritorijā, dažu kilometru radiusā.

Zemessardzes 54. Inženiertehniskā bataljona Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas (NMN) rotas specialisti agādina - jebkura munīcija, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav nostrādājusi, IR BĪSTAMA, jo tās mehānismi ir kaujas stāvoklī, un nav zināms, kāds ir vajadzīgs iemesls, lai tie detonētu. Pat neliela statiskā strāva, ko rada jūsu apģērbs, var to iedarbināt.

Lūgums visiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo līdzās minētajai "pulvermucai" un visiem pārējiem, kas turp dodas sēņot - Jūsu pašu drošībai - atturieties no šīs teritorijas apmeklēšanas! Ja tomēr esat turp devušies - neko neaiztieciet un nespārdiet, jo šajā apkaimē jau ir notikuši vairāki nelaimes gadījumi, kas prasījuši vairāku pārgalvīgu cilvēku dzīvības. Neatņemiet sevi saviem mīļajiem.

Jāatzīst, ka mēs arī nevienam neiesakām apmeklēt šo teritoriju, jo tas tiešām var izrādīties ļoti bīstami. Vēl pavisam nesen daži pusaudži tika sakropļoti sēņošanas laikā. Ja nu tomēr izlemjat riskēt, tad noteikti ieteiktu ņemt vērā brīdinājuma zīmes (ja tādas ieraugat), ka teritoriju apsargā suņi, jo aiz vienīgā piesietā suņa, patiesībā, ir vismaz 5 nikni nepiesieti suņi. Militārās bāzes teritorijā nav retums arī dažādi meža dzīvnieki - stirnas, lapsas un citi.

Zemessardze atgādina, ka sprādzienbīstamu priekšmetu atrašanas gadījumā tos nekādā gadījumā neaiztikt un nepārvietot. Vieta, kurā minētie priekšmeti atrasti, iespēju robežās jānorobežo, jāiezīmē un par atradumu jāziņo tuvākajā policijas nodaļā vai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam pa telefonu 112. Pēc informācijas saņemšanas, uz notikuma vietu dosies NMN rotas speciālisti, kas atrastos priekšmetus neitralizēs.

Bijušās PSRS militārās bāzes Cekulē teritorijas karti var aplūkot te, bet bildes te.

Publikācijas sagatavošanā izmantotās saites:

• Rīgas pievārtē atrodas mīnu lauks
• Ar nesprāgušu munīciju visvairāk piesārņotā teritorija
• Cekulē zemes virskārtu attīrīs no mīnām
• Cekulē atrasti 620 sprādzienbīstami priekšmeti
• Cekulē ir par 242 sprādzienbīstamiem priekšemtiem mazāk
• Piesārņoto teritoriju apzināšana un aizsardzība
• Cekulē notiks zemes virskārtas attīrīšana no sprādzienbīstamiem priekšmetiem
  
• Cekules munīcijas noliktavas (te var aplūkot vēl dažas bildes)
  
• Uz Cekules mežu pēc sprāgstošām sēnēm

Mani jau pirms vairākiem gadiem ieinteresēja Kaukāza reģions — tieši ar neparasto svešumu, citu kultūru, un patiesi — ir vērts turp doties, kad Eiropas «augstā civilizācija» un sterilā, līdz pilnībai sakārtotā vide jau nedaudz apnikusi.

Notiks tas, kam jānotiek!

Kad pirmās bažas par nemieriem Aizkaukāzā pārvarētas, laicīgi tiek sagādātas biļetes un sākas tūrisma informācijas ievākšana. Jāsaka, ka te arī sākas Gruzijas ceļojums, jo nekādas dižās informācijas gluži vienkārši nav. Secinājums viens — šī valsts ir jāapmeklē pašam, lai to izzinātu! Kā uzzinām brauciena gaitā, satraukties te nav par ko un arī plānot nav lielas jēgas, jo Gruzijā viss notiks tieši tā, kā tam ir lemts notikt, un vairumā gadījumu nokārtosies pats no sevis (lasīt: gruzīni tavā vietā visu jau būs nokārtojuši un sarunājuši, pirms paspēsi bilst, ka tu jau tikai apjautājies).

Naksnīgā ierašanās Tbilisi mūs sagaida ar pirmajiem pārsteigumiem — ar moderno un mājīgo lidostu (pirms lidojuma nekas neliecināja, ka tajā pusē mūs sagaidīs kas vairāk par kārtīgu garāžu), ar nesaprotamo gruzīnu alfabētu un ar laipnajām robežsardzes meitenēm, kas sirsnīgi aprunājas un novēl iepazīt Gruziju no vislabākās puses.

Bagātība nabadzībā

Pirmās dienas plānots veltīt galvaspilsētas Tbilisi apskatei. Kur vien pagriezies, tur pretī veras trīs lietas — kalni, baznīcas un tirgotāji. Šajā valstī ekonomika ir ļoti sliktā stāvoklī, un cilvēki naudu galvenokārt mēģina pelnīt, viens no otra kaut ko pērkot un pārdodot. Izņēmums ir turīgie, kuri savukārt nezina, kā tik naudu iztērēt. Vēlāk kāda pensionēta, bet vēl strādājoša skolotāja kalnu ciematā mums stāstīja, ka minimālā pensija šobrīd ir pacelta uz 38 lariem jeb 11,50 latiem, bet vidējā alga, ja laimīgā kārtā izdevies tikt pie darba, ir ap 30-40 latu. Tad nu mūsu, trīs letiņu, maksātā īres un ēšanas nauda par vienu dienu saimniecei veido gandrīz mēneša algu.

Par spīti tam, uz ielām dzīve nav apstājusies. Īpaši izceļas valsts vai pašvaldību iestāžu mītnes un dievnami — tie Gruzijā ir skaisti un sakopti. Netālu no Tbilisi centra tikko uzbūvēta pavisam jauna, milzīga un grezna katedrāle. Kā pie pastāvošās nabadzības to var izdarīt? Bagātnieki paši esot izdomājuši, sametuši vajadzīgo naudu un uzbūvējuši. Katrā ziņā reliģija vada ikkatru gruzīnu — pat šoferis neatkarīgi no ceļa līkumiem, ieraugot ceļmalā baznīcu, pārmetīs trīs krustus.

Labu laiku pavadām, vietējiem prašņājot, vai un kā iespējams nokļūt stāvajā kalnā pie kareivīgās «Mātes Gruzijas», pieminekļa, kam pie kājām guļ visa Tbilisi. Katrs pilnā pārliecībā un no tīras sirds sacīja pilnīgi ko citu, un dažas meitenes apņēmās mūs arī pavadīt līdz pat vajadzīgajam autobusam. Beigu beigās sapratām, ka neko tas nav līdzējis, bet cilvēki jau gribēja tik to labāko... Pareizo eju tomēr atradām, seno Narikalas cietoksni kalna virsotnē sasniedzām un «Māti Gruziju» arī sastapām. Lai kā negribētos to atzīt, bet turienes skats uz Tbilisi pārspēj jebkuru pilsētas ainavu Latvijā.

Tuvāk debesīm

Ātri vien sapratām, ka pilsētā ilgāk nevēlamies uzkavēties, un jau nākamajā rītā pošamies ceļā uz valsts ziemeļiem, Kazbegi ciemu. Kaut arī autoostā shēmas nav nekādas — tas patiesībā ir tirgus placis ar pamatīgu haosu —, pareizo maršrutku atrast izdodas itin viegli, un jau pēc neilga brīža mēs ieraugām pirmās neaprakstāmi skaistās kalnu ainavas. Visu ceļu divarpus stundu garumā mūsu pavada strauja un aicinoša kalnu upe, kalni un stāvas kraujas te vienā pusē, te jau otrpus ceļam. Ik pēc pāris serpentīnu līkumiem mūsu mikroautobuss apbrauc arī neatņemamos satiksmes dalībniekus — govis. Tuvumā nemana ne ganu, ne pat mājas, taču, izrādās, gruzīnu govis pašas prot atrast pareizo mājupceļu pareizajā laikā! Laika gaitā sapratām, ka te ikviens mājlopiņš apguvis patstāvīgas dzīves un izdzīvošanas mākslu.

Kazbegi atrodas vien 15 kilometru no Krievijas robežas, aptuveni tikpat ir arī līdz 5047 metru augstajam Kazbekam, Gruzijas augstākajai virsotnei. Šajā ciemā mūsu mērķis ir Gergeti Trīsvienības baznīca. Uz šejieni braucot ticīgie no visas Gruzijas — tuvāk debesīm neatrodas neviens cits dievnams visā Eiropā. Ciemata šoferīši pilnā balsī stāsta, ka kalnā uz baznīcu jābrauc ar viņiem, kājām tur vairākas stundas jāiet. Mēs tomēr saņemamies un ar rīta sauli rāpjamies paši. Jau pēc divām stundām esam spicē un uz Kazbegi ciemu ielejā raugāmies no augšas. Uz otru pusi savukārt izslējies pats Kazbeks, līdz kuram gan šoreiz neesam gatavi soļot.

Izslāpušajiem

Kad lielie kalni ir izbaudīti, laiks veldzēties Gruzijas izslavētajos minerālūdeņos. Dodamies uz Bordžomi. Apmetušies gana aizvēsturiskā sanatorijā, kopā ar jauniegūto gruzīnu draugu Bubu kātojam uz atpūtas parku nodegustēt Bordžomi ūdeni. Diemžēl tas neplūst vis milzu upēm, kā gribētos domāt, bet gan pa diviem krāniem stikla paviljonā. Vietējie to lej pudelēm, un vienīgā maksa par to ir ieeja parkā — 15 santīmu.

Ieguvuši arī sev pāris pudeles siltā un neparasti sāļā ūdens, nākamo dienu veltām izcilam vēsturiskam arhitektūras objektam — klinšu sienā izcirstajai Vardzijas alu pilsētai. Ceļš piebāztajā maršrutkā ir gana dramatisks, taču skats, kas mūs sagaida, par to atalgo. Teju kilometru gara un 100 metru augsta klints, kas kopš 12. gadsimta pārvērsta par pilsētu. Kāpiens pamatīgs, bet sajūtas vēl pamatīgākas — klintī 13 stāvos izbūvētas gan ēdamistabas, gan pieliekamais ar neskaitāmiem akmens plauktiņiem, gan metriem dziļi alu labirinti un pat baznīca ar skaistiem sienu gleznojumiem.

Uzreiz gan jānorāda ceļot gribētājiem — Vardzijas seno alu apskatei sabiedriskā transporta «plānojums» dod vien nepilnas divas stundas, bet ceļā no Bordžomi ar pārsēšanos paies divreiz vairāk katrā virzienā. Toties kārtējā iepazīšanās ar gruzīnu pasažieriem vai šoferīšiem garantēta: «No kurienes jūs?» «Mēs no Latvijas.» «Āāā, Pribaltika. Rīga, Tallina...» Dažās minūtēs, abpusēji apmainoties ar īpatnēja akcenta bagātas krievu valodas frāzēm, uzzinām, ka katrs otrais gruzīns pabijis kādā no Baltijas valstīm. Dažkārt gan viņiem piemirstas, kurā īsti, toties cits pat Valmieru zināja. Vietējie atzīst, ka jau padomju laikos Latvija bija «ārzemes».

Par draugiem, viesmīlību un ģimeni

Tieši pārbraucienā no Bordžomi uz Vardziju mums bija «visilgākā draudzība» ar autobusiņa šoferi Timuru, kurš veselas dienas garumā laikam centās būt ļoti viesmīlīgs. Ahalcihē, pilsētā, kur atpakaļceļā jāpārsēžas, viņš jau sazinājies ar šoferi un pārtver mūs labu gabalu pirms pilsētas centra, lai aizvestu pusdienās un mēs varētu dažas stundas pagaidīt un braukt uz Bordžomi ar viņa reisu. Jau laicīgi ir piedāvājums mūs par noteiktu samaksu izvadāt šur un tur pa apkārtni, bet pa ceļam atliek vien apjautāties, vai pilsētā var samainīt valūtu, lai viņš jau būtu izdomājis veidu, kā mums palīdzēt, kaut arī bankas jau slēgtas. Var jau būt, ka latvieši esam pārāk aizdomīgi (vai taupīgi?), bet par Timura piedāvājumu izdevīgumu mēs stipri šaubījāmies…

Patiesībā visu ceļojuma laiku mūs nepameta pārliecība, ka Aizkaukāza iedzīvotājiem Latvija ir Eiropas pārticības zeme, no kuras viesiem var prasīt pēc pilnas programmas. Katrā ziņā viesmīlība nemazina dažreiz pat pieckārtīgo uzcenojumu, kas pienākas eiropiešiem. Un ja vēl uzzina, ka Latvijā minimālā alga ir trīsreiz lielāka nekā viņu vidējā alga...

Atvadoties no Timura, tai pašā vakarā mums gan izdevās satikt patiesi viesmīlīgus ļaudis, ar kuriem pusnakts garumā izvērtās diskusija par kultūru atšķirībām. Gruzīni nekā nespēja saprast, kā var divi cilvēki dzīvot kopā neprecējušies. Turpretī mums īsti pareizi nešķita dzimumu attiecības ģimenē — vīrieša sānsoļi ir pavisam loģiski un neizbēgami, bet sievietei tādi pat prātā neienāktu: «Es taču mīlu savu vīru!»

Melnās jūras spožie akmeņi

Tā kā laika mums vēl ir gana un Bordžomi nekas vairāk arī mūs nesaista, nākamajā rītā dodamies 4 stundu braucienā uz Melnās jūras piekrastes kūrortpilsētu Batumi. Pēdējās nakts sarunu biedri jau bija paspējuši mums pie saviem draugiem sarunāt istabu, kas no jūras atrodas burtiski desmit soļu gājienā. Pārsteigums un sākumā arī prieks par pludmali neviltots — krasts un jūras gultne biezā kārtā nosēta akmeņiem. Skaidrs, bez sandalēm pilsētniekam ar nerūdītu pēdu šeit nav ko meklēt. Tomēr ātri vien secinām, ka gulšņāšana uz saulē pārkarsētajiem akmeņiem ir lieliska masāža!

Siltais ūdens veldzē, saule tveicē, tirgoņi ar bezgalīgo stāstu «semuškas, banāni, cigaretes» nebeidz maršēt, taču Batumi un visas Gruzijas apceļojumam atvēlētais laiks gan tuvojas beigām. Vairs tikai sešas stundas līdz Tbilisi, kad beidzot esam tikuši pie tipiska gruzīnu šoferīša, kurš nakts melnumā pa kalniem un lejām traucas pilnā ātrumā un tomēr allaž veiksmīgi samainās ar pēkšņi ieraudzītiem pretī braucošiem auto.

Pavisam praktiski

Nu jau gadu, kopš mūsu nacionālā aviokompānija «airBaltic» ieviesa regulārus lidojumus uz Tbilisi, Gruzija ir atgriezusies Latvijas iedzīvotāju ceļojumu sarakstā un šis gala mērķi kļūst arvien populārāks. Tieši tāpēc — lai tiktu pie labas cenas, biļetes jāpērk laicīgi, bet vienalga valsts ar katru mēnesi kļūst gatavāka tūristu uzņemšanai, saistošākajās vietās strauji kāpinot arī cenas. Mēs vēl paspējām naktis vadīt par 5-15 latiem no cilvēka un ēst par Valmieras cenām. Tā kā par samaksu mums vienmēr izdevās vienoties iepriekš, tad šajā ziņā raksturīgie dienvidnieciskie izgājieni mūs neskāra. Par mūsu drošību Gruzijā nešaubījāmies ne mirkli, par zagļiem tur pat vēl mazāk var baidīties.

Gruzijas ceļojums ar atšķirīgu dabu, kalniem, vīniem un citām gruzīnu sastāvdaļām piešķīra vasarai citu garšu. Palika mežonīgā Svanetija neapmeklēta, vīnu reģions Kahetija neizbaudīts, taču viens ir skaidrs — otrreiz uz šo valsti doties ir daudz vieglāk, jo šī nepieradinātā civilizācija vairs tā nebaida un zināms, kas jāmeklē pilnai laimei.

Precizitātei vien atliek piebilst, ka ceļojums notika jūlija beigās, kad it kā bija jābūt pašai vasaras svelmei gan te, gan Gruzijā, taču mums ļoti paveicās. Faktiski visās pilsētās bija tikko beidzis līt, bet trakais 40-grādīgais karstums mūs nenomāca..

Liels prieks, ka uz turieni aizbraucām, jo Gruzija nav salīdzināma ar Latviju un ne ar vienu citu Eiropas valsti! Mums kā studentiem svarīgi, ka viss tas sanāca gana lēti - ap 250 latiem uz cilvēku (ieskaitot lidojumu, apdrošināšanu, vietējo transportu, ēšanu, gulēšanu utt.). Latvijā par tādu naudu būs grūti nedēļu izceļot :)

Bijām runājuši izbraukt ar pirmo autobusu no centra, kurš ved uz Rīgas robežas pusi no paša rīta – tas nozīmē ap 5iem rītā, bet par cik sievietes jau nekad nevar izkasīties (sāciet pierast – šī ceļojuma laikā par sievietēm man bija daudz piezīmes), tad izbraucām ap 6 no rīta. Nu sīkums patiesībā :)

Ap 7iem jau nostopējām pirmo mašīnu, kas aizveda līdz pašai Kauņai :) Sākums labs. Kauņā nostaigājām kādus 3km, jo ceļš tika remontēts par Eiropas Savienības naudu un nebija nekur vietas, kur varētu normāli nostopēt mašīnu. Nostopējām kkādu džipu, kurš mūs paveda vēl bik tālāk. Ejam ar kājām tālāk – meklēt labu vietu kur stopēt.

Pie benzīntanka stāv saķūnēts audi, kurā sēž nežēlīgi resns skūts džeks ar hamburgeri rokā. Padomāju jau, ka labi, ka līdz šim veicies tādus nenostopēt. Izrādās, tas džeks gaida tieši mūs. Kko nomurmina lietuviski un aicina iekšā – pavedīšot. Iesēžamies. Inese priekšā, jo mums ir noruna, ka tajās valstīs, kur saprot krieviski šoferīti izklaidēs Inese, bet pārējās es, jo Inese angliski neko nesaprotot. Es iesēžos aizmugurē. Džeks ierubī bum bum mūziku uz pilnu skaļumu un sāk dragāt. Man jau aizmugurē nāk rēka, jo iedomājos, kā jūtas Inese priekšā :D Lietuvā ceļi ir 2 joslās, bet pietiekoši plati, lai pa tiem varētu braukt 3jās joslās, tāpēc te ir normāli, ka tiek apdzīts arī tad, ja pretī brauc tajā brīdī mašīna, jo malējās mašīnas tad pabīdās katra uz savu pusi, un var izbraukt mierīgi pa vidu cauri. Džeks, protams, to arī izmanto, braukdams uz 140 km/h. Tajā brīdī, kad viņš apdzina fūri, piekožot hamburgeri un uzdzerot kolu, neskatoties uz to, ka pretī braucošā fūre apdzen citu fūri, es sapratu, ka es braucu kā eņģelītis un man nevar pārmest pārgalvīgu braukšanu. Drīz vien džeks pamanīja, ka priekšā brauc fūre ar Polijas numuru. Pasmaidīja, pārprasīja vai mēs uz Poliju un nagla apstādināja savu audi fūrei priekšā tā, ka fūrei nācās apstāties. Izkāpa, pabazarēja ar fūres vadītāju man nesaprotamā valodā, pēc kā fūres vadītājs mūs apņēmās aizvest līdz pašai Polijas robežai, ko šis arī izdarīja.

Aiz robežas nostopējām citu lietuvieti ar busiņu, kurš mūs noveda riktīgi tālu – aiz Varšavas. Izpļāpājāmies par Polijas ceļiem, kuru pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tika remontēti visur vienlaicīgi. Jāatzīst, ka Polijā ceļi ir sūdīgi, bet vienalga labāki kā pie mums Latvijā, bet par to vēl pastāstīšu. Izrunājāmies arī par mašīnu cenām – Polijā ir vislētākās mašīnas, tāpēc Vācieši brauc uz Poliju iepirkt jaunas mašīnas un poļi Vācijā uzpērk vecās mašīnas. Inese pat paspēja pagulēt busiņā. Pa ceļam tumšo tautību pārstāvji džipā mēģināja apstādināt mūsu busu – sākumā mūsu vadītājs domāja, ka tā ir policija, bet nu nestājās tāpat – ar domu, ja būs policija, tāpat agri vai vēlu apstādinās. Kad saprata, ka nav policija, piedeva gāzi un tā nu mēs nesāmies cauri kādām 3 pilsētām diezgan ātri, kamēr beidzot piesaistījām policijas uzmanību un tad arī pakaļdzīšanās aptrūkās. Izskaidrojāmies ar policiju un devāmies tālāk. Kkur aiz Varšavas mūs izlaida, jo vairs nebija pa ceļam un devāmies meklēt nākamo stopēšanas vietu. Tur jau mūs gaidīja kādas datorfirmas pārstāvis, kurš devās uz firmas filiāli uz kkādām pārrunām uz Vroclavu. Sāka jau satumst un bija ļoti patīkami sēdēt siltā mašīnā un puskrieviski pusangliski bazarēt par visu ko un klausīties labu mūziku. Kad iebraucām Vroclavā, tikām uzaicināti kopīgi pasēdēt vecpilsētā, kādā kafejnīcā, iedzert kādu aliņu un ieēst vakariņas, ko arī izdarījām. Vroclava ir pilsēta Polijā, netālu no Vācijas robežas. Pirms kara tā piederēja vāciešiem, tāpēc tur vēl aizvien dzīvo ļoti daudz vāciešu. Un vispār daudz kas ir kā Vācijā. Ļoti skaista vecpilsēta – daudz atšķirīgāka, kā Rīgā – man likās daudz košāka, krāsaināka un skaistāka. Bija silts patīkams skaists vakars, tāpēc pat es beidzot nolēmu pārtraukt savu vairāk kā mēnesi ilgo gavēni bez alkohola un iedzēru aliņu. Pēc kura man palika tik labi, ka Inese paziņoja, ka Spānijā vīnu, kurš lētāks par ūdeni, man nedošot, jo es paliekot pavisam dīvains – priecājos pat par nepriecīgām lietām.

Patusējām pa vecpilsētu, iesēdāmies autobusā un braucot par zaķiem (kā ieteica poļu meitenes) nokļuvām līdz autobānim. Bijām jau 1. dienā nobraukuši ap 1000 km. Sen jau bija palicis tumšs, tāpēc man jau gribējās iet gulēt, bet Inese bija apņēmības pilna stopēt tālāk. Es pat biju noskatījis labas kapu kopiņas, uz kurām varētu mīksti gulēt, bet nospriedām, ka pārāk redzama vieta – negribas, lai kāds pa nakti uzčurā joka pēc virsū. Aizgājām līdz autobānim un sapratām, ka sūdi vagā – pa autobāni tik tiešām mašīnas brauc tādā ātrumā (sākot ar apmēram 120 km/h), ka kādu nostopēt uz bāņa nav reāli. Nostājāmies benzīntankā, bet pēc 30 min neveiksmīgas stopēšanas, sapratām, ka rīts gudrāks par vakaru un jāiet gulēt, jo acis jau neturējās vaļā. Rajons visapkārt izskatījās apmēram tāds pats, kā Rīgā pie Alfas – arī lielveikals un apkārt līdzīgas pļavas un autostāvvieta. Izdzērām siltumam līdz paņemto tekilu (tā, protams, bija paņemta līdzi vissūdīgākajam gadījumam, bet par cik izlēmām, ka, jo tālāk brauksim, jo tālāk būsim uz dienvidiem, jo siltāk būs, tātad sūdīgāk vairs nevar būt). Man pavisam labi palika, tāpēc apgūlos pļavas malā ar domu, cik viss ir labi un tikai jāuzmanās, lai no rīta kāds traktors nepārbrauc nejauši pāri – maz kas, ne jau tāpat vien tak tā pļava ir.

No rīta pamodos no baigās rūkoņas un atverot acis ieraudzīju traktoru, kurš jau šurīja pa pļavu – mana priekšnojauta mani nebija vīlusi. Piecēlu Inesi, kamēr vēl traktorists nebija izdomājis mums pārbraukt netīšām pāri vai uzbērt kko virsū, ātri satinām guļammaisus, iztīrījām zobus un devāmies atpakaļ uz benzīntanku stopēt. Pēc dažām minūtēm jau bijām nostopējuši vienu poļu-vāciešu advokātu, kurš apņēmās mūs izvest gandrīz cauri visai Vācijai. Visu ceļu viņš stāstīja, ka vācieši prot labi strādāt, ne tā kā poļi, vācieši visas lietas izdara līdz galam, tāpēc labi pelna utt. utjp. Apstājāmies pilsētā, kurai cauri iet Vācijas Polijas robeža, lai pēdējo reizi ieturētu brangas pusdienas lētajā Polijā. Drīz jau turpinājām ceļu pāri robežai. Braucot cauri Vācijai tiešām pamanījām, ka vācieši ir labi nodrošināti. Neredzējām nevienu vecu mašīnu un pārsvarā bija jauni BMW un mersedesi. Bija daudzi Porši un kkādā benzīntankā pamanīju arī Ferrari. Sapratu, cik stulbi ir siekaloties Latvijā ap kkādu bmw – te tāds katram otrajam ir nekas tāds īpašs tas nav. Pat Porsche nav nekas tāds te, uz kuru būtu vērts apskatīties. Vienīgā mašīna, kas mani te ieintriģēja bija vecs Citroens, kurus ražo Francijā un kurš izskatījās tieši tāds pats, kā filmās ar Luī de Finesu par Fantomasu un citās vecās filmās. Pat vācieši pateica par to mašīnu – tā ir veca, bet ļoti skaista. Jā, to jau filmās biju ievērojis, ka dažiem Citroeniem formas ir daudz skaistākas par Lamborgini. Un šis bija tieši tāds. Nu pie mums to laikam varētu salīdzināt ar vecu Jaguāru – skaista mašīna, kuru ievēro un atpazīst visur. Vācijā pat fūres izskatās kā modelīši no veikala – tīras un spīdīgas.

Braukt pa autobāni Vācijā var ar jebkuru ātrumu – nekādu ierobežojumu. Bet izskatās, ka avārijas te notiek ļoti reti – gan mašīnas te ir labākas, gan arī braukšanas stils ir citādāks. Cilvēki ar porshe nezīmējas, bet brauc tikpat ātri kā pārējie, jo te ātri braukt nav nekas tāds, kas skaitītos kkas kruts – te to var darīt jebkad. Ja gadās kāds sastrēgums (parasti ceļa remonta vietās, jo vācieši savus ceļus remontē regulāri), tad neviens necenšas iespraukties pirmais. Ceļi ir tik labi, ka ceļa sašaurinājuma posmos, mašīnas brauc blakus ar 120 km/h 10 cm attālumā viena no otras. Aizmirsu pieminēt, ka sākot ar Poliju daudzās vietās uz autobāņiem tiek klāts nevis asfalts, bet gan betons, kurš ir izturīgāks pret sauli un lietu. Ap autobāņiem apdzīvotās vietās ir novietotas aizsargsienas pret troksni, kuras ir vai nu caurspīdīgas vai nu apaudzētas ar vijīgiem augiem.

Braucot cauri Vācijai daudzās vietās redzējām skaistus kalnus un vācu pilsētiņas ielejās ar skaistiem baltiem namiņiem, uz kurām norādot mūsu šoferītim-advokātam dabūjām dzirdēt tikai vienaldzīgu „Jā”. Pa ceļam iebraucām kādā lielveikalā Čemnicā, kurā notusējām 2 stundas. Jāatzīst, ka kaut arī Latvija ir daudz ko sasniegusi, līdz tik plašai izvēlei kā tur Latvijai vēl jāaug. Visi cilvēki ir labi apģērbti, bet kkā tajās drēbēs nejūt cilvēka dvēseli. Daudzi ir vienkārši normāli apģērbti, citi centušies kko stilīgu izveidot. Bet tās drēbes ir tik sterili jaunas visas, ka tas stils liekas tāds samākslots – šodien tēlošu panku, bet rīt biroja darbinieku. Algas Vācijā ir lielas, bet apģērbu cenas – lētākas un izvēle stipri lielāka, kā pie mums Latvijā. Tāpēc saģērbties stilīgi te nav grūtāk, kā saģērbties bezgaumīgi – līdz ar to arī tā stila vērtība manās acīs bija gandrīz līdzvērtīga nullei. Citas vērtības. Tālāk braucot, noskaidrojām no mūsu ceļabiedra, ka normāls vācietis nekad neņems stopētājus, jo vācieši uzskata, ka tikai negodīgam cilvēkam nav savas mašīnas. Njā, ko lai saka – pavisam citas vērtības man ir dzīvē.

Vācijā visur redzējām vējdzirnavas – ļoti daudz, kas ražo elektrību – Vācijas valdība finansiāli atbalsta videi draudzīgas enerģijas ieguves veidus, kas nevar nepriecēt. Pat uz ceļiem daudzas iekārtas, kā radari, kas parāda ātrumu darbojas uz saules baterijām, kuras ir izvietotas turpat autobāņa vidū.

Saņēmām ziņas no Latvijas, ka Latvijā līstot un vietām pat krusa esot – a mēs jau te sākām sauļoties :). Izlaida mūs pēc mūsu lūguma kādā benzīntankā ap 100 km no Francijas robežas. Varam pat saskatīt Francijas kalnus – ļoti gribas tikt uz Franciju. Ok, pastāstīšu par benzīntankiem. Ja Latvijā benzīntanks ir tikai tāds mazs benzīntanciņš ceļa malā, tad Vācijā (arī Francijā un Spānijā) benzīntanks pie autobāņa nekad nav tikai benzīntanks. Turpat blakus vienmēr ir tīra autostāvvieta, kur ir vieta arī fūrēm, turpat vienmēr ir tualetes, reizēm dušas, veikaliņš un bieži vien arī restorāns, kafejnīca un viesnīca. Turpat ir arī ārā galdiņi un soliņi, tā ka tur viss ir izdomāts, lai braucēji varētu atpūsties pēc garā ceļa.

Iegājām viesnīcā, noskaidrojām cenas un izdomājām, ka mums vēl tāls ceļš priekšā un nav ko vēl mētāties ar naudu. Ārā palicis jau strauji tumšs, tāpēc īsti mierīgu vietu sameklēt gulēšanai nevar. Beigās apguļamies turpat parciņā uz soliņiem zem lampām, kuras mēs iesaucām par lustrām. Kā nekā arī griesti mums ir debesis :). No rīta pamostamies no tā, ka saimnieki izved savus suņus pastaigāt. Pēc brīža sasveicināmies ar vīrieti, kurš atnācis iztīrīt miskasti pie mūsu gultām, aizejam uz dušām un stopējam tālāk. Ar 2 mašīnām jau esam Francijā, Mulhouzē. Satiksme dzīva pilsētā, bet arī laba vieta stopēšanai. Ārā jau riktīgi cepina saule. Jau pēc 5 minūtēm priecīgi nostopējam kādu padzīvojošu sievieti, kura man atgādināja mūķeni no Luī de Finesa filmām. Viņa ar tādu sajūsmu mūs paņēma savā mašīnā, ka sajutos pilnīgi kā franču filmu varonis. Protams, ka viņa runā tikai franciski un neko nesaprot uz kurieni mēs dodamies :D Bet tas jau netraucē francūžiem būt laipniem un izpalīdzēt, kaut arī drusciņ. Pavedusi 10 minūtes viņa izlaiž mūs ārā tajā pašā pilsētā, tikai citā vietā. Sākam jau sajūsmināties par francūžiem un Franciju – jo saule te spīd daudz spožāk un ir riktīgi silts. Ilgu laiku nevaram nevienu nostopēt. Inese jau guļ sēžot uz ietves. Es jau smejos, ka tādus mūs neviens negrib ņemt, jo baidās, ka Inese varētu atdot mašīnā galus :D Tuvējos krūmos atrodu kazenes – daudz un pavisam nogatavojušās. Atēdamies labi kazenes – mūsu pirmie dienvidu augļi, uz kuriem liekam lielas cerības. Vispār kazenes bija daudz visā Francijā, es tikai nesapratu vai paši francūži viņas ēd, jo visur krūmi bija neskarti ar ļoti daudzām ogām. Ieturējušies, sajutāmies biku priecīgāki un izdomājām, ka jāiet pameklēt kāda labāka vieta, kur stopēt. Visīsākais un laikam vienīgais ceļš ir pa autobāni. Mierīgi ejam gar maliņu, Inese katram gadījumam tur rokā zīmi ar nākamās pilsētas nosaukumu. Pēc 30 sekundēm uz autobāņa apstājas mašīna, sagaida mūs un mēs jau laimīgi ripojam tālāk. Francūzis arī gandrīz neko nerunā angliski, bet noved mūs riktīgo gabalu. Arī pa maksas autbāni.

Francijā autobāņus būvēja kāda privāta firma un valsts pēc tam atpirka ceļus no tās firmas, un lai varētu nomaksāt parādus, tad par šiem ceļiem ir jāmaksā. Maksa ir apmēram 10 eiro par 100 km, kas frančiem nav pārāk dārga, jo Francijā minimālā alga ir 1000-1200 eiro. Bet arī cenas tur ir dārgākas, piemēram, mazā kolas pudelīte maksā apmēram 2 eiro un benzīns maksā apmēram 1,2 eiro litrā.

Konstatējam, ka uz maksas autobāņa Francijā ir ļoti labi stopēt – tikai jāsarunā lai izlaiž tajā vietā, kur jāmaksā par autobāni – franciski tādas vietas sauc par „pjaž”. Tur tāpat visām mašīnām jāapstājas, tāpēc pa pāris minūtēm jau var nostopēt nākamo mašīnu.

Jo tālāk uz dienvidiem, jo atraktīvāki cilvēki, kuri aizvien mazāk prot angliski. Bet mums tas ir tikai interesanti, jo kontaktēties ar pirkstu palīdzību ir diezgan uzjautrinoši un jautri, protams, ja pie tā pieiet pozitīvi. Nostopējam kādu francūzieti gados, kura spriežot pēc mašīnas iekārtojuma ir daudzu bērnu māte. Vislaik mums kaut ko stāsta, komentē garām braucošos un izskatās, ka viņa arī viena varētu ar sevi sarunāties. Koši, gaumīgi uzkrāsojusies, ar daudzām zelta rotām, kas ir vēl viena dienvidu īpašība. Ja pie mums džeks ar zelta ķēdi visticamāk būs bandīts, tad Francijā un Spānijā pat skolnieki staigā ar zelta gredzeniem un rokassprādzēm. Un sievietēm ir ļoti daudz zeltlietas, tāpat kā dažiem nēģeriem. Redzēju, ka lielveikalos zelta ķēdes pārdevās centimetros, kaut gan man ir liela aizdoma, ka lielākoties tomēr tas ir tikai apzeltījums. Katrā ziņā uz iedegušas ādas, manuprāt, zelts labi izskatās, bet par gaumi jau nestrīdas – sapratu, ka tas, kas man liekas dienvidos gaumīgs, pie mums Latvijā liktos bezgaumības kalngals – laikam jau mode un stils jāpieskaņo arī videi.

Iebraucam benzīntankā, kur mūsu vedēja pamana, ka viena riepa mašīnai ir nopūtusies. Tūlīt pat piebrauc pie autoservisa, kas turpat arī atrodas, parunājas ar autoservisa darbiniekiem, kuri apskata riepu ar skaļiem izsaucieniem „Olalā!”. Izskatās tā, it kā viņiem pirmo reizi gadītos tik smaga ķibele. Sieviete tikmēr jau cenšas izvilkt rezerves riteni, neskatoties uz to, ka tas ir cieši pieskrūvēts. Palīdzu, un drīz vien jau servisa darbinieki tērzējot ar francūzieti kā veci paziņas nomaina riteni un mēs jau dodamies tālāk.

Nostopējam padzīvojušu vīrieti ar busiņu. Viņš mūs ved tīri tālu – līdz pašai Lionai un pa ceļam daudz ko stāsta par apkārtējām vietām un kalniem – kur labus vīnus taisa un kur labus sierus, un kurā apvidū dzīvoja vislabākie pīpju taisītāji. Visapkārt viss ir sakopts, saulains un zaļš. Apstājamies aiziet tā teikt pie dabas un nodušoties. Tikmēr mūsu vedējs Emanuels jau ir nopircis mums minerālūdeni. Šeit jau sāka parādīties pirmās mentalitātes atšķirības, kurām sākumā varbūt nepievērsām tik lielu uzmanību un likās tā mazliet dīvaini, ka mums kaut ko pērk. Bet nu, ja poļi mašīnā paši dzēra limonādi, tad viņi pat nepapūlējās mums to piedāvāt kaut vai pieklājības pēc. Te dienvidos bieži vien bija tā, ka pirms apstāšanās benzīntankā mums tika pajautāts vai mums nopirkt alu vai kolu, un kad no visa atteicāmies kategoriski, mums tāpat tika kaut kas nopirkts. Patiesībā tas ļoti uzlaboja iespaidu par šiem cilvēkiem. Var jau būt, ka pie tā ir vainīga arī sociāli-ekonomiskā situācija, jo viņu algām tā kola īpaši neko nenozīmē. Bet turpmākie notikumi pierādīja, ka vainīga tomēr ir mentalitāte.

Emanuels vienā brīdī pajautāja, vai mēs nevēlamies pārnakšņot pie viņa mājās. Jā, latviešu bailīgajiem prātiņiem tāds piedāvājums svešiniekiem liktos pavisam dīvains. Inese jau sāka atteikties, man latviski paziņodama, ka nevar zināt, kas viņam mājās gaidāms – vai nu ģimene, kura nebūs priecīga par negaidītiem ciemiņiem, vai nu Emanuels vēl sākšot viņai uzmākties (es pie sevis nodomāju – nu gan viņai plaša fantāzija, ja viņa iedomājas, ka kāds viņai uzmāktos . kā izrādījās vēlāk, man nebija taisnība). Par cik es gribēju izbaudīt citu zemju kultūru, un vai tad to var izdarīt vēl savādāk, kā dzīvojot starp francūžiem, tad ilgi pierunāju Inesi, kamēr izspiedu no viņas „Dari kā zini”. Tas nozīmēja, ka mēs paliksim pie Emanuela :).

Vispār jāatzīst, ka Inese mani piešmauca, ka viņa galīgi nesaprot angliski. Biju jau cerējis, ka varēšu visiem stāstīt visu ko, ko vien gribēšu par Inesi, bet izrādījās, ka kaut arī viņa daudz nerunā, bet saprot tīri tā neko angliski. Tā, ka mazliet aplauzos :(

Braucam pa Lionas šaurajām ieliņām. Pēkšņi priekšā braucošā mašīna apstājas, jo vadītājs ieraudzījis uz ietves pazīstamu sievieti. Aiz mašīnas jau izveidojas rinda, bet neizskatās, ka kādu tas sevišķi uztrauktu. Tikmēr pazīstamā sieviete ielien pa labo mašīnas logu mašīnā līdz viduklim tik tālu lai varētu sasniegt vadītāju un sabučojas ar viņu – Latvijā nekad neko tādu neesmu redzējis, jo izskatījās, ka tā sieviete bija tikai paziņa tam vadītājam.

Emanuels dzīvo un strādā pašā Lionas vecpilsētā, tāpēc dabūjām redzēt šo skaisto veco franču pilsētu. Viss tīrs, sakopts, jauni trolejbusi un tramvaji, kuri dizaina ziņā tālu pārspēj mūsu vietējos. Ļoti daudz dažādu tautību un stilu pārstāvji. Daudz mazu veikaliņu, kuros var nopirkt ko vien vēlies, bet, tā kā jau bija vakars, tad visi bija slēgti. Redzējām skaistu statuju-strūklaku pretī pilsētas rātsnamam – puskaila sieviete uz trijiem zirgiem – diezgan iespaidīgi izskatījās. Izrādās, ka tā statuja tika domāta kā dāvana kādai citai pilsētai, bet tā neesot to ņēmusi pretī, jo statuja bija ar kailu krūti.

Emanuels aizveda mūs uz savu dzīvokli, kurā viņš bija nesen ievācies, tāpēc atvainojās, ka viss vēl nav sakārtots reizes 3. Ieeja mājā bija pavisam necila un šaura. Uzkāpām otrajā stāvā pa šaurām trepītēm un nonācām Emanuela dzīvoklī. Lai arī pa logu nez kāpēc nevarēja redzēt Eifeļtorni, viss pārējais mums likās tā, kā filmās tiek attēlots franču dzīvoklis. Ļoti augsti griesti, jo kādreiz šai namā bija zīda austuve, divi stāvi, čīkstošas trepes un antikvāras mēbeles. Ēdamistabā pie galda jau sēdēja visa ģimene (Emanuela sieva, 2 bērni un auklīte, kas bija sakarīgs dredains džeks) un gaidīja mūs. Ievēroju, ka arī mums bija jau uzklāti šķīvji – Emanuels būs jau pabrīdinājis viņus pa telefonu. Ļoti sapriecājos, jo bijām pa dienu tiešām ļoti izsalkuši.

Sapazināmies ar visiem. Man jau tā ir švaka atmiņa, bet franču vārdus pat izrunāt nebija iespējams, kur nu vēl iegaumēt. Tāpēc iegaumēju tikai Metjū – auklīti. Sasēdāmies pie galda un sākām baudīt īstu franču maltīti. Uz galda stāvēja jau dažas vīna pudeles, apsegta maize, šķīvītis ar dažādiem sieriem, veclaicīga pudele ar ūdeni un ļoti veci šķīvji un galda piederumi. Latvijā laikam tādas lietas muzejā turētu, vai skapī aiz stikla, nevis izmantotu ikdienā. Bet franči mīl labas un vecas lietas. Noskaidrojām, ka viņiem visas šīs antīkās lietas ir vienkārši ģimenes relikvijas. Latvijā laikam, ja tādas arī ir bijušas, tad tikušas vai nu nopārdotas, vai zaudētas kara laikā.
Kā jau teicu, biju ļoti izsalcis. Tāpēc sajutos ļoti vīlies, kad tika pasniegti tikai dārzeņu salāti. Pie tam izskatījās, ka viņu nebija daudz. Katrā ziņā paēst tur nevarētu – labi, ja uzkost. Neko darīt, neesmu tak izlepis. Piedzeram klāt vīnu un ēdam salātus ar maizi – garšo tīri labi. Pa vidu apspriežam Eiropas Savienības plusus un mīnusus un stāstam, kā dzīvojas Latvijā. Izskatās tīri izglītota ģimene, jo ir informēti par lietām mūsu pusē. Pēc salātiem tiek pasniegti rīsi ar garšīgu mērci. Es jau sapriecājos – tātad nebūs vakariņās tikai pāris karotītes salātu :)
Rīsi ir gatavoti bez sāls un citām garšvielām – francūži ļoti pievērš uzmanību veselīgam ēdienam. Arī pašai ēdienreizei viņi piešķir daudz lielāku nozīmi – daudzi ēdieni un visi visgaršīgākie. Ēd ilgi un veselīgi un izbauda ēdienu. Nevis kā mēs latvieši pieraduši – izrijam bļodu ar kartupeļiem, piekožam kotleti un uzdzeram pienu un jūtamies brangi pierijušies.
Paēdam rīsus. Tālāk mums tiek piedāvāts nogaršot franču sierus. Nogaršojam pa gabaliņam no katra ar maizi. Jūtamies kā franču pasakā – vīni un sieri :) Tagad saprotu, ko Sent-Ekziperī domāja aprakstot kā Francijā cilvēki ēd – katra maltīte tiešām ir svētki, kuri tiek mierīgi izbaudīti. Pēc sieriem tiek piedāvāta sulīga melone un pēc melones dzeram tēju ar brūno cukuru – francūži cenšas pie tējas un kafijas likt brūno cukuru, jo tas ir veselīgāks.

Pēc tādas ēdienreizes bērniem jāiet jau gulēt, jo no rīta jābūt agri skolā. Meitenīte pieiet pie Ineses un kaut ko pasaka franciski. Inese domā, ka jāpabīdās un ceļas jau augšā, bet meitenīte jau paspēj viņu sabučot uz abiem vaigiem. Inese galīgi apjūk. Te nu es atcerējos zinātāju stāstus, ka Francijā ir pieņemts pirms gulētiešanas un no rīta pieceļoties sabučoties uz abiem vaigiem, tāpēc droši sabučojos ar abiem bērniem, bez jebkādām aizdomām un kko neķītru. Bērni aiziet gulēt, mēs vēl kādu brītiņu vēl padzeram tēju, parunājamies par atšķirīgajām mentalitātēm. Laikam šo sarunu iespaidā mūs, ejot gulēt, vairs nebučoja uz abiem vaigiem un no rīta arī ne :D Nomazgājāmies un gājām gulēt, pie atvērtiem logiem uz trokšņaino Lionas nakts dzīvi.

No rīta piecēlāmies, atvadījāmies un devāmies pie Lionas cietuma, jo pēc Emanuela teiktā tā varētu būt vislabākā vieta, no kuras stopēt uz Spāniju tālāk. Protams, ka gājām uz to vietu līču ločiem, lai redzētu pēc iespējas vairāk no pilsētas un metro vispār negribējām izmantot. Pie cietuma pastopējām kādu brītiņu un drīz pie mums piegāja kāda mākslinieciska izskata sieviete un piedāvāja aizvest līdz Valencei.

Viņa nebrauca pa maksas autobāni, bet gan pa šauro ceļu, kas gāja caur dažādām mazām Francijas pilsētiņām kalnu nogāzēs gar upi Rūnu. Tas bija viens no skaistākajiem ceļiem mūsu ceļojuma laikā. Labajā pusē upe gaiši zaļā nokrāsā, aiz upes milzīgi kalni ar vīnogu plantācijām nogāzēs un kreisajā ceļa pusē gaišas mājas, kurās visos logos ir košas puķes un uz trotuāra pie mājām stāv puķupodi ar puķēm. Košas puķes visur – tas bija tas, kas mūs pārsteidza visvairāk. Un tīrība visapkārt. Tāda sajūta, ka šie ciematiņi un pilsētiņas ir sapucētas kādiem svētkiem.

Tālāk līdz pašai Spānijas robežai nekas īpaši tajā dienā tāds sevišķs neatgadījās. Sajūsmināti nofotografējāmies pie pirmās palmas, kuru ieraudzījām kādā benzīntankā un iefanojām par laipnajiem francūžiem un Francijas dienvidu dabu – zāle te tiešām ir sulīgāki zaļāka, govis baltas un kalni daudz lielāki par Latvijas Gaiziņu. Izbraucām ātri cauri Orange, Nīmes, Montpelier, Narnborne un Perpignan ar kādu slavenu kantrī mūzikas dziedoni sagrabējušā vāģī.

Pirms Spānijas robežas nostopējām divus spāņus. Džeki tūlīt pat ar mums sapazinās (tajā brīdī es spāniski zināju tikai 1 vārdu – gracias, kas nozīmē paldies.) Protams, ka angliski viņi nezināja neviena vārda. Bet tas viņiem netraucēja mums ar visu ķermeni un mēmā šova palīdzību mums visus vārdus izskaidrot :D Visu ceļu „sarunājāmies”. Izrādījās, ka viņi Francijā ir bijuši darba vajadzībās un taga priecīgi dodas uz kādu Spānijas ciematiņu netālu no Vidusjūras. Noskaidrojuši, ka mēs esam atstopējuši no Latvijas, tikai pagroza pirkstu pie deniņiem un paziņo, ka mēs esam crazy. Pasmejamies kopā. Tālāk tiek izskaidrots, ka viņi ir brāļi un ka mašīnai no funkcioniren spidometrs. Jautrojamies tālāk. Tiek, protams, uzreiz arī pajautāts, kas mēs esam savā starpā, uz ko Inese kaut kā viņiem ieskaidro, ka mēs esam pārītis (tā viņa jutās drošāk starp karstasinīgajiem spāņiem), par ko es, protams, esmu dusmīgs uz Inesi un padomāju, ka lai tik sapņo tālāk. Tikai nevaru saprast, kā Inese tik labi spēj ar viņiem kontaktēties. Es, piemēram, nespēju saklausīt nevienu pazīstamu vai internacionālu vārdu. Beigās izdzirdu, ka šie jau klačojas par amoru. Paskatos uz Inesi neizprotoši un viņa man atvainojoties paziņo, ka viņa pateikusi, ka mēs gulējām pa nakti ārā un visu nakti nodarbojāmies ar amoru. Izkāpjot no mašīnas es viņai nolasīju stingru lekciju, ka lai viņa savos melos mani nejauc iekšā un labāk, lai saka, ka viņai mēnešreizes, nekā, ka mums ar viņu ir kas kopīgs. Mēs esam tikai amigos un nekas vairāk. Par laimi turpmāk viņa vienmēr teica, ka mēs esam tikai draugi, kas daudzus izbrīnīja. Bet nu dzīve ir skarba un labāku ceļabiedru par Inesi nespēju diemžēl atrast. Mašīnā ieskaidrojam, lai mūs izlaiž kādā benzīntankā, kas arī tiek izdarīts. Esam jau Spānijā, pavisam netālu no robežas. Kamēr vēl gaišs atrodam ceļmalā, netālu no lidostas mierīgu vietiņu, kur varētu izklāt guļammaisus un pirms gulētiešanas sāku pētīt Spāņu – Angļu sarunvārdnīcu, jo pa šo dienu biju iemācījies tikai 5 vārdus spāniski – mucho, sortida, stacion, amigo un amor un sapratu, ka ar tiem nepietiks. Turpmāk šo vārdnīcu pētīju diezgan bieži un esmu ļoti pateicīgs tam cilvēkam, kas man viņu iedeva – bučas uz abiem vaigiem viņam par vārdnīcu un dažu spāņu burtu izrunas izskaidrošanu :). Izskatās, ka Spāņu valoda ir līdzīga itāļu un latīņu valodai, tā ka vismaz saprotu kurā galā vārdi jāmeklē – pārsvarā tātad no mūzikas teorijas – tiempo, uno, duo, tres, secunde, quarta, grande utt. (Noteikti jau te kļūdos, bet nu spāņi saprata :)) Turpmākajās dienās manas spāņu valodas zināšanas strauji uzlabojās – jau lietoju tādus vārdus un izteicienus kā Quanto Costa? Buenos dyas, noches, agua, leche, vacansiones, si, no, supermercado, dineiro, piaje, negro un zināju jau kā rakstās tualete un daudzas citas dzīvē noderīgas lietas :) Tas laikam ir vislabākais veids mācīties valodu – nokļūt tādā vidē, kur neviens citu valodu nesaprot. Katrā ziņā uz jautājumu „Vai jūs runājat angliski?” parasti atbilde bija vai nu nesakarīgs spāņu vārdu savārstījums, vai nu tika ar rādītājpirksta un īkšķa atvēruma palīdzību parādīts cik maz viņi runā angliski. Pārsvarā tie, kas kaut ko runāja angliski pēdējo reizi to bija darījuši skolas solā.

No rīta pamostamies un te nu Inese sāk čīkstēt, ka mēs kaut kur skrienam un viņa grib pie jūras tikai sauļoties, un ka mums ir jābrauc tūlīt pat uz tuvāko jūru un 2 dienas jāsauļojas. Kā vēlāk izrādījās, viņai bija sākušās mēnešreizes. Nu jā, mans plāns bija pēc iespējas ātrāk nokļūt Spānijas dienvidos, kur ir vislabākā saule un vissiltākais un tur tad arī atpūsties, nevis dažus kilometrus aiz robežas justies, ka esam Spāniju redzējuši un skriet uz tuvāko jūru pašos Spānijas ziemeļos. Pateicu Inesei, kaut ko izvairīgu, ar domu, ka tad jau manīs kā stopēsies (jo es jau zināju, ka autobānis šajā galā gar jūru neiet :D ), viņa vēl biki papukstēja, bet tad samierinājās ar domu, ka meklēsim kompromisu. Nostopējam vēl vienu spāni – Hosē Fernandesu, kurš nodarbojās ar auto tirdzniecību un dzina ar vienu poli mašīnas no Vācijas uz Seviļju. Kārtējais tipiskais spānis, kurš ne vārda nerunāja angliski, bet bija ļoti sajūsmināts, ka var ar mums pakontaktēties. Spāņi ir vēl atraktīvāki par francūžiem. Viņa draugs polis (kā izrādījās vārdā Jozefs) arī nekā spāniski nerunāja, bet bija laikam diezgan patstāvīgs cilvēks, jo piebraucot pie pjahe (vieta, kur jāmaksā par autobāni – Spānijas rietumu pusē vēl ir autobāņi par kuriem jāmaksā) viņš daudz neskatoties uz to, ko dara Hosē iebrauca neīstajā maksātuvē, kur nevarēja maksāt skaidrā. Hosē parādīja mums tik nepārprotamus žestus par nabaga Jozefu, ka mēs nevarējām noturēties bez smiekliem. Ap Jozefu jau bija saskrējuši 3 spāņi riņķī un aizmugurē nepacietīgie spāņi mašīnās aiz garlaicības taurēja (viņiem patīk skaļi un daudz izpaust emocijas, tāpēc mēs jau stopējot nepievērsām jau sen uzmanību tam ko mums kliedza un rādīja no garāmbraucošām mašīnām). Beigās tomēr kaut kā Jozefu izlaida no pjahe un mēs kopīgi devāmies tālāk. Visu turpmāko ceļu līdz nākamajai pjahei Hosē lamāja mums Jozefu un sūkstījās par to, ka vislaik ir jāmaksā par ceļu. Piebraucam pie nākamās pjahes un patstāvīgais Jozefs daudz nedomājot atkal iebrauc neīstajā vietā. Mēs ar Inesi jau līki gar zemi, kad Hosē bezpalīdzīgā balsī mašīnā kliedz „Jozef! Jozef! Jozef....”. Atkal ap Jozefu saskrien apkārt spāņi un šis pat pamanās izbraukt pirmais no pjahes un aizdrāžas pat nepagaidījis Hosē. Es iedomājos, ka Jozefs laikam ir jau galīgi izbesījies no pašas Vācijas braukt cauri visai Francijai un tagad vēl pa karsto Spāniju, kur ārā ir ap 30 grādiem karsts. Izbraucam arī mēs ar Hosē no pjahes un mēs jau rēcam ar Inesi par to kā Hosē izpauž savu sašutumu, par to jo Jozefs viņu nepagaida. Pēc 15 minūtēm sadzenam Jozefu un Hosē apsteigdams uzpīpina sašutis Jozefam. Jozefs pat galvu nepagriezis tikai pamāj un brauc tik tālāk. Mēs ar Inesi galīgi gar zemi atkal :D Spānis pret poli ir kā melns pret baltu. Polis izskatās izbesījies, bet Hosē kaut arī noguris, bet izskatās dzīvelīgs kā gurķītis :D. Piebraucam pie benzīntanka, tā teikt zaļā pietura. Hosē izkāpj no mašīnas un pusstundu lamā poli, kurš mēģina kaut ko taisnoties, bet nu spāņu mentalitātes pārsvars ir acīm redzams :D  Pēc brīža Hosē atiet maliņā atvainodamies, ka viņam jāpazvana „MyLoveYou”. Pirmajā brīdī es apstulbstu no tādas man atzīšanās mīlestībā no džeka puses, bet tad saprotu, ka iet runa par viņa meiteni. Inesei jauns iemesls mani kaitināt.
Ar Hosē izbraucām cauri Barselonai līdz pat Valencijai. Pa šo laiku viņš jau bija izstrādājis mums atpūtas plānu pa visu Spāniju un Portugāli, kura īstenošanai vajadzētu laikam vēl pāris nedēļas. Katrā ziņā iegaumējām, ka vislabākais iedegums ir Malagā. Protams, ka no mums tika paņemts solījums, ka obligāti viņam pazvanīsim, kad būsim Seviļjā, lai varētu kopīgi patusēt pa Seviļju, aiziet uz diskotēku padejot un iedzert vīnu (Spānijā ieeja klubos ir bezmaksas, izņēmums ir klubi tūristiem.) Drīz vien Hosē mūs izlaiž autobāņa vidū, jo mūsu ceļi šķirās – mēs dosimies tālāk uz dienvidiem uz Alikantē pusi, bet Hosē pa taisno uz Seviļju. Protams, izlaist autobāņa vidū var tikai cilvēks, kurš nekad mūžā nav stopējis, jo uz autobāņa kādu nostopēt ir nereāli, noiet no autobāņa nav iespējams, jo abas autobāņa malas ir norobežotas ar sētu, lai uz autobāņa neuzskrietu zaķi, stirnas, stopētāji un citi dzīvnieki.

Tiekam līdz pilsētai, benzīntankā iepērkam daudz vīna un sākam stopēt. Īpaši neveicas, pie tam sāk mākties baigais mākonis. Sākam baidīties. Nepaiet ne 10 min, kad sāk drausmīgi zibeņot un gāzt. Palienam no sākuma zem kādas palmas, tad zem tilta, zem kura ir paslēpušies vēl daži spāņu jaunieši. Aizejam socializēties. Protams, ka neko sakarīgu parunāties nevaram, bet nu vīnu kopīgi gan pieveicām. Pēc 10 min negaiss pāriet un vēl pēc 10 viss jau atkal ir sauss. Nostopējam 2 vecīšus. Esam laimīgi, ka kāds apstājās, tāpēc nosākuma ierāpjamies mašīnā un tad sākam skaidroties kas, kāpēc un uz kurieni – ka tik prom no šīs vietas! Vecīši nober kādu runu, bet pēc minūtēm 15 atskārš, ka mēs laikam spāniski nerunājam. Nu nekas, neizskatās, ka tas viņus traucē mums turpināt kko stāstīt un pa vidam vēl uzjautāt, uz ko katru reizi mēs tik pasmejamies un paraustam plecus, ka nu neko nesaprotam. Pa vidam vēl parādam karti, bet pretī saņemam tikai nesaprotamu žestu un vārdu straumi. Inese man čukst, ka viņai ir aizdoma, ka nav vairs labi. Bet vīns galvā – tātad viss ir labi :). Īsāk sakot vecīši mūs izmet uz kāda maznozīmīga ceļa maznozīmīga krustojuma (viņiem gandrīz viņi visi ir izveidoti apļveida, kas ir drošāk). Apsēžamies ar Inesi pa vidu zem laternas. Ārā jau sāk satumst, bet ir tik silti, ka es vēl pat kreklu neesmu uzvilcis. Izvelku vafeles „Strop”, par kurām Inesei milzīgs prieks. Sēžam, dzeram vīnu, baudam dabu un vafeles. Inese kautkur pa roku galam piestutējusi zīmi ar uzrakstu „Alicante”. Mašīnas nebrauc garām, bet mēs ne par ko neuztraucamies.

Te piepeši pabrauc garām vienīgā mašīna un nobremzē. Pilnīgi žēl. Tik labi sēdējām zem laternas krustojuma vidū. Paķeram vīnus, sabāžam steigā vafeles kabatās un sēžamies tik iekšā. Džeks brauc uz diseni uz tuvāko ciemu. Esam galīgos pāķos, bet dažus km šis solās pavest. Nu nekas – arī labi. Pēc 20 min viņš mūs izlaiž tieši tādā pašā krustojumā kā iepriekšējais, tikai bez apgaismojuma. Pilnīgi vai sabēdājamies – tālāk neesam īpaši tikuši, bet te nav apgaismojuma un naktī mūs neviens vairs neredzēs. Pārlienam ceļmalas grāvi un uzlienam pakalniņā, kur pārlaižam nakti zem citronkokiem. Citroni gan tādi sažuvuši bija – es, protams, iemēģināju.

No rīta nevaram saprast – cilvēku bari plūst garām. Pilnīgi neērti piecelties, lai izlīstu no guļammaisa, jo apkārtējie nesapratīs, ja mūs tur pamanīs. Kkā izkūņojamies un gaidam mašīnas. Nebrauc nu neviena. Tikai pretējā virzienā aizbrauc kkādu velosipēdistu kolonna. Neko vairs nesaprotam – esam pašā pasaules malā. Pēc 2 h piebrauc klāt policijas mašīna, kura uzkabina tuvumā kkādu zīmīti, pēc kuras var saprast, ka satiksme te sakarā ar kkādām sacensībām vai ko tamlīdzīgu ir slēgta. Esam iestiguši. Taču atkal mums uzsmaida laime. Garām brauc sagrabējusi sporta mašīna, kuru mēs nostopējam! Iekāpjam iekšā. Iekšā sēž kkāds vecis un pārkrāsota sieviete blondiem matiem, kas tam vecim par māti varētu būt. Man šķiet, ka tā varētu izskatīties Bonija un Klaids. Logi vaļā, blondie mati plīvo pa visu mašīnu un skan kkas no Sex Pistols spāņu repertuāra. Esam kā filmā atkal un sēžam blakus galīgākajiem narkomāniem – vismaz tas ir pirmais, kas nāk prātā. Taču viņi mūs izved pa tādiem līkumainiem un šauriem ceļiem, cauri laukiem un kalniem, un tādā ātrumā, ka mēs tikai ceram, ka kādreiz spēsim vēl nākotnē noorientēties, kur mēs atrodamies. Bet patiesībā tas bija visskaistākais ceļš Spānijā – cauri vīna dārziem, gar aizām un īstām klintīm, kur jābīstas no nogruvumiem. Beigās mēs tiekam izmesti kaut kādā vietā. Godīgi pat neatceros kur, tikai atceros, ka atkal tālu staigājām, lai atrastu kādu veiksmīgu vietu, kur nostopēt. Nopirku aukstu pienu – šausmīgi karsts bija un dzert gribējās. Izdzeram ēnā. Laikam ir brīvdiena, jo visi biroji ciematā bija ciet. Beigās apstājāmies pie kādas benzīnuzpildes stacijas, kuras emblēmā ir puskaila sieviete. Aiz mums fonā slejas skaisti kalni ar kārtējo pamesto pili. Tālāk nostopējam kkādu bmw, kurā sēž tādi skūti tipiņi. Braucam uz 190 km/h. Taga ausis krīt ciet ne tikai vienkārši braucot, bet arī bremzējot. Nāvīgi. Izlaiž mūs nu jau dažus km pirms Alikantē pie kāda lielveikala. Bet nu brīvdiena taču! Veikals ciet! Patusējamies, pabildējamies un stopējam tālāk. Pēc brīža nostopējam kāru. Izkāpj 3 gruzīni un saka krieviski – „Dobrij deņ!” – tb labdien! Beidzot kāds, kas runā pazīstamā valodā! Šie paskatās uz mums un saka – redzam savējās rožas, domājam jāpiestāj, jo vietējie te bailīgi uz stopētājiem. Iekāpjam kārā un šoreiz braucam ar nežēlīgo ātrumu – 70 km/h. Pēc tiem 190 km/h mēs velkamies kā gliemeži! Un kāda mašīna! Dūc un gaudo, it kā grasītos pacelties. Priekšējā stiklā 2 caurumi – izskatās, ka ložu cauršauti. Nezinu, kā viņiem policija ļauj tur tādā paskatā braukāt riņķī. Gruzīņi sāk mūs iztaujāt par vīzām un pasēm un stāsta kādi viņi mums draugi. Tādus laikam tikai vēl Grūzijā varētu atrast. Tipiskie. Paši stāsta, kādam jābūt īstam vīrietim, kgan paši no sava kara līdz pat Spānijai atbēguši un tagad vēl apskauž mūs, jo mums nevajag nekādas vīzas iebraukšanai Spānijā. Mēs ar Inesi jau sākam domāt, vai tik mūs tepat pasu dēļ arī kkur neapraks tuvākajā grāvmalā, tāpēc atbildes dodam izvairīgas un pēc iespējas diplomātiskākas. Paši viņi izrādās braucot „kārtot biznesu” – kāds ārzemnieks esot kkur sasitis mašīnu un nelietis negribot viņiem to pārdot. Beidzot gliemeža gaitā esam Alikantē. Mūsu gruzīņu „draugi” pastāsta uz kuru pusi jāiet, lai nokļūtu pie jūras un vēl piedāvā savu telefonu – ar domu, ja mums kādas problēmas Alikantē ar kādu, tad „draudzīgā gruzīņu mafija” mūs izpestīs. Ātrāk tik tinam prom – beidzot jūra tuvumā!

O, Alikante! Visspilgtākās atmiņas par vienu pilsētu no visa ceļojuma! Jūra zaļā krāsā, pludmale, kur agri no rīta spāņu vecīši sēž krēslos un lasa avīzi un pēcpusdienā pamostas tūristu bari un skrien sauļoties un peldēties. Skaistas viesnīcas jūras krastā un milzīgā pils kalnā. Suvenīru bodītes, tūristu bari, palmas, MMM nēģeri, kuri pelna naudu nelegāli tirgojot diskus un Nike izstrādājumus. Vieta kur saskaras nabadzība un bagātība, veidojot šo pilsētu tik īpašu. Bet par visu pēc kārtas.

Iečekojam skaisto ostu un dodamies uz pludmali. Nopeldamies, taču ūdens ir tik sāļš, ka ienirt grūti un arī acīs ļoti kož, tāpēc ilgi izturēt nevar. Pēc peldes mati paliek kā salmi – šausmīgi interesanti :). Guļam sauļojamies. Nevaru vairs izturēt – pierasts jau būt kustībā, a te guļu kā idiots. Lai sauļotos tak nevaig uz Spāniju stopēt. Tepat Rīgas jūrmalā tak to var darīt, tikai citā gadalaikā. Gribās iespaidus! Ejam ar Inesi pastaigāties pa pilsētu. Iepērkam suvenīrus. Gar pludmali iet galvenā tūristu gājēju ieliņa, uz kuras notiek vis kas interesants – katrs pelna kā māk. Mīms brauc uz velosipēda un taisa „rožas”. Ļaudis te ir visdažādākie. Spāņu dāmas sēž aplī ap kādu skatuvi un gaida izrādi vēcinot skaistus vēdekļus. Cilvēki sastūmuši kopā krēslus un vienkārši sarunājas savā starpā. Redzam cilvēku, kuram blakus sagūlušies kādi 6 suņi. Atpakaļceļā ieraugam viņu atkal un viņš mūs sveicina kā vecus draugus – tā ir spāņu sirsnība! Melnie no MMM tirgo diskus un sporta apavus. Tie ir izlikti uz palagiem, tiko parādās policija, tā palagi tiek paķerti aiz stūriem un paslēpti somās. Policija aiziet 20 soļus tālāk, tikmēr palags jau ir izklāts atkal ar preci. Pēkšņi kāds nokliedzas – ieraugam, ka no palmas uz ieliņas ir nokritusi žurka. Te nu es sāku apjaust, ka šis skaistums ir virspusējs, tikai tūristiem domāts. Ieejam pilsētā. Cilvēki sēž pie māju durvīm uz krēsliem un dzer vīnu un sarunājas. Un nevis bāros vai vasaras dārzos, bet pie savu māju durvīm. Gribētos man arī tā, bet mani nesaprastu. Visur tāds miers! Izejam cauri parkam un kādā āra kafejnīcā izbaudam saldējumu. Staigājam un domājam, ka derētu kaut kur piemesties, kur palikt pa nakti. Izskatās, ka parkos visi soliņi jau ir aizņemti – cilvēki guļammaisos te ir daudz. Nevar saprast, vai tādi kā mēs ceļotāji vai vienkārši vietējie. Pat uz gājēju ielas skatuves jau rindiņā guļ cilvēki 20 guļammaisos. Izskatās pēc tūristiem. Vai klaidoņiem, kas te laikam ir viens un tas pats. Pēkšņi garām paskrien bars ar policistiem – kaut kas atkal ir noticies.

Ejam uz pludmali. Skatamies - sēž viens džeks pie velosipēda un dzer vīnu no pudeles. Inese saka man, ka varētu viņam uzjautāt, kur te varētu nakšņot. Džeks tikmēr jau sauc mūs klāt – izskatās, ka viņam garlaicīgi. Sākam skaidroties – šis mazliet zin angļu valodu. Izrādās, ka pludmalē gulēt ir bīstami – te siro melno bandas no MMM, kuri tādus gulētājus aplaupa. Visdrošāk esot autoostā, jo tur esot policijas iecirknis. Sadzeram kopā vīnu un te džeks sāk kko jau ar mums par seksuālajām orientācijām runāt, tad paziņo, ka viņš esot bisesksuālis un ka viņš labprāt noīrētu kādu numuru viesnīcā ar mums, nu paši sapratāt kādam mērķim. Es cēli paziņoju, ka par Inesi es neko nezinu, bet mani vīrieši nu galīgi neinteresē. Nu, protams, es tad varēšot mierīgi gulēt, viņš ar Inesi pats tikšot galā. Man jau paliek jautri :) Inese kko pasmejas sākumā, bet pateikt nē arī kaut kā nepasaka. Nu viņas darīšana. Beigās džeks jau sāk riktīgi viņai uzmākties un bučot rokas. Tad nu Inese beidzot apjēdz, ka stāvoklis ir nopietns un sāk stāstīt tam džekam, ka mēs jau labprāt, taču viņai esot mēnešreizes. Džeks tik izliekas, ka nesaprot to vārdu un uzmācas tik tālāk. Inese jau diezgan daiļrunīgi izskaidro par mēnešreizēm (nu tur asinis šķīst utt.). (Pa starpai garām aizbrauc 3 policijas mašīnas – kā vēlāk noskaidrojām, kāds tur ir bijis aplaupīts.) Beigās Inese vairs neiztur saka man, lai es viņu glābjot no situācijas, jo pat vārdnīcā parādot džekam vārdu mēnešreizes, uz viņu tas neiedarbojas. Paskaidroju džekam, ka nu sorry, bet šoreiz prieki viņam garām un dodamies ar Inesi prom uz autoostu nakšņot. Kaut arī nav viesnīca, vismaz man kaut kāds Marokas spānis neuzmāksies.

Autoostā noliekamies uz soliņa, pēc brīža mūsu kavalieris jau klāt. Inese atkal uzsāk sarunu nez kāpēc atkal viņam izskaidrojam, ka mēs negribam viesnīcu un šis pazūd. Nezinu kāpēc Inese viņu uzreiz nepasūtīja 3 mājas tālāk. Ap 2 naktī Inese man piebaksta – atkal kavalieris klāt. Es Inesei saku, lai pasūta tik tālāk, bet viņai redz laikam sirdsapziņa neļauj tā viņu apbēdināt. Nu man vienalga – manis pēc lai tak viņa dara ko vēlas. Pamostos no tā, ka man kāds sāk glaudīt galvu. Viņiem tur ar Inesi mīcīšanās notiek un šis vēl man galvu glauda! Pateicu ..ēm.. no visas sirds viņam savas domas, tāpēc līdz rītam nogulēju mierīgi. Inese ar viņu līdz rītam vēl ņēmās. Kkad šis aizvācās atkal un kad es pamostos, Inese uz mani dusmīga – kā es ar viņu varēju tā izrīkoties! Redz kā, pati bučojas, nevar pateikt „nē” un es pēc tam vēl vainīgs esmu. Inese apvainojas līdz nāvei un iet skaidrot cik maksā autobusa biļete no Alikantes līdz Rīgai. Ļoti labi saprotu, ka viņa ir neizgulējusies un jau vairāk kā nedēļu trinamies tik kopā un netiekam viens no otra vaļā, tāpēc arī esam noguruši viens no otra un beidzot nu mērs ir pilns.

Autobuss laikam tajā dienā uz Rīgu vis negāja. Aizvelkamies uz pludmali. Inese vēl aizvien nikna. Es jau esmu nolēmis – ja viņa mani pametīs, es stopēšu tālāk viens. Varbūt nebūs tik droši kā divatā, taču būs psiholoģiski mierīgāk, jo man nebūs jāatbild par otru cilvēku. Un par sevi es esmu tagad vēl vairāk pārliecināts, nekā pirms šī ceļojuma.

Pludmalē izguļamies un arī Inese norimst. Gribās kaut ko uzkost, tāpēc pasaku Inesei, ka aiziešu nopirkt kādu kebabu vienā ieskrietuvē, kuru biju iepriekš noskatījis un atstāju viņu gulēt pludmalē. Ieskrietuve ir ciet, tāpēc eju meklēt kādu citu pieņemamu vietu, kur nopirkt paēst. Gribas arī ļaut Inesei no manis atpūsties un arī pašam no viņas atpūsties. Izskatās, ka visas ieskrietuves ir piemēslotas. Kā uzzināju vēlāk, Spānijā bāros netīra un tā esot tāda pazīme, pēc kuras var noteikt bāra popularitāti – jo vairāk mēslu, jo vairāk tātad bāram ir apmeklētāju. Uzduros Interneta kafejnīcai, kur arī ieskrienu uzrakstīt dažas rindiņas radiem un vēl kaut ko. Atgriežos pēc 1h, Inese atkal sarīko scēnu, ka viņa tak uztraucas, kur es tik ilgi pazūdot. Labi, varbūt viņai arī taisnība. Paķeru viņu vēlreiz uz zoba par viņas nakts kavalieri, viņa pat ir spējīga to uztvert ar humoru. Gribas ātrāk prom no šīs pilsētas. Pārāk daudz kas te ir piedzīvots un pārāk pretrunīga viņa ir, kur eksotika tā līdzpastāv ar noziedzību, žurkām un seksa trijatā meklētājiem.

Dodamies tik prom uz Malagas pusi – tur esot vislabākais iedegums! Līdz Malagai ceļš ved gar pašiem kalniem, kuru pakājes ieslīgst jūrā. Esam nostopējuši kādu angļu pensionāru, kurš brauc ar īrētu fordu. Atkal tipiskais anglis. Runā kā tāds angļu inteliģents, klausās klasisko mūziku mašīnā un ik pa brīdim paknibina vīnogas un pastāsta mums par ceļu. Bet ceļš tiešām ir lielisks! Gar pašu jūras krastu – vienā pusē jūra, otrā kalni. Un ik pa brīdim kāda skaista balta pilsēta kalna nogāzē – tā, ka no katra nama ir lielisks skats uz Vidusjūru. Skatos un domāju, ka te varētu pavadīt kādas brīvdienas, bet dzīvot – nē. Nespētu es vairs vienā vietā dzīvot – pie eksotikas ātri pierod. Un saprotu, ka spāņiem arī Rīga ir eksotika.
Izlaiž mūs anglis kādā ciematiņā, kur mēs varam tikt pie pašas jūras. Jūra te ir akmeņaina un ļoti viļņaina. Šausmīgi vējains. Palasam akmeņus, uzēdam un ejam stopēt tālāk. Ceļmalā atkal kāds koks ar augļiem! Nogaršoju, protams – vīģes! Labi saulē izkaltušas un nobriedušas. Aizstopējam līdz Malagas pludmalei. Uzreiz var redzēt, ka šī ir bagāto vieta. Cilvēki nodarbojas ar kaitošanu, tepat ir bāri un aiz bāriem milzīgas dārgas viesnīcas un privātmājas, kuras var izīrēt. Mazliet pasauļojamies, bet ir pārāk vējains, lai gribētos peldēties. Laikam esam izlepuši :). Pārsvarā Malagā atpūšas angļi, jo viņiem no Anglijas tā sanāk viena no tuvākajām atpūtas vietām (ar lidmašīnu). Vakarā pavazājamies pa pilsētu, iepērkam pārtiku supermercado (lielveikalā). Manā uztverē pārtika ir cīsiņi maize, olīves ar tunci un vēl kaut kas. Ineses uztverē tas ir puskilo burkānu. Pasmejos, ka nu gan bija vērts uz Spāniju stopēt, lai pie pašas Āfrikas sagribētos burkānus :D Apsēžamies uz soliņa kādas lielas viesnīcas priekšā un par spīti dažiem garāmgājējiem turpat arī paēdam. Nakti pavadam pludmalē guļot zem saulessargiem.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Seviļu, ciemos pie Hosē. Aizved mūs līdz turienei kāda itāliete, kura uz Seviļu brauca atvaļinājumā atpūsties. Tā tie itāļi un spāņi dara – brauc atvaļinājumos viens pie otra :). Iebraucam Seviļā. Atstāju Inesi parkā atpūsties, kamēr aizeju pazvanīt Hosē. Inese gan šaubās vai tur pa telefonu kas sanāks – līdz šim sakarīgākais vārdu savienojums angļu valodā, ko mēs no viņa dzirdējām bija „my love you”, kas nozīmēja to pašu „girlfriend”.

Tomēr sazvanu Hosē un Inesei par brīnumu noskaidroju, ka viņš ir uz vienu dienu izbraucis uz Madridi, taču, ja mēs viņu pagaidīsim vienu dienu, tad viņš mūs uzņems un padejosim un vīnu iedzersim un visu pārējo. Sabēdājamies ar Inesi, jo nu negribas to dienu gaidīt – nav īsti arī kur Seviļā palikt pa nakti. Izstaigājam riktīgi visu Seviļu. Ļoti skaista pilsēta ar skaistu arhitektūru. Šauras ieliņas, kurās ir suvenīru veikaliņi un amatnieku darbnīcas. Pagalmos visos ir ierīkoti restorāni. Uz ielām aug apelsīnkoki (varbūt arī greipfrūti, bet bija vēl zaļi – es, protams, nogaršoju). Auga arī citi koki ar dīvainiem augļiem. Nu arī tos es paspēju nogaršot. Visu atlikušo dienu spļaudījos un Inese par mani ņirgājās, ka es beidzot iegrābos. Nu gadās tak :) Seviļas katedrāli apskatījām. Virs ielām novilkti tādi kā palagi, lai saule pārāk nespīdētu. Daudz visādu modes veikaliņu un šajā pilsētā bija visvairāk skaistu sieviešu visā ceļojuma laikā. Pastaigājām, papētījām un devāmies stopēt uz Portugāles pusi. Kamēr izgājām cauri pilsētai, sev par pārsteigumu iegriezos 2 McDonaldos pēc kārtas un abos apēdu pa milzīgam komplektam. Laikam atslābums liek sevi manīt.

Lūk, tur mums neveicās ar stopēšanu stundas 2. Pasēdējām un sapratām, ka ļoti gribas mājās. Nauda iet uz beigām, iespaidus un pieredzi esam ieguvuši pietiekoši. Gribas mājās, satikt labos draugus. Bet tas tika izlemts 5 minūšu laikā. Iestājās tāds kā lūzuma punkts. Pagriezāmies un aizgājām uz otru pilsētas galu, kur sākām stopēt pa īsāko ceļu mājup uz Spānijas galvaspilsētu Madridi.

Atpakaļceļu atceros diezgan miglaini – bijām pārguruši, steidzāmies mājās un bieži braucām pa naktīm. Tāpēc atceros tikai spilgtākos momentus.

Madridē iebraucām naktī. Izkāpām no smagās mašīnas Madrides sākumā un tāpēc nezinājām kur doties. Pārnakšņojām turpat pie benzīntanka zaļu olīvju laukā (es to noskaidroju nogaršojot, protams, bet vispār neiesaku :)) pie kādas rūpnīcas žoga. No rīta sākām īsti meklēt, kurā pusē ir centrs. Kkā tur nokļuvām, patusējām, iepirkām supermercado augļus un devāmies meklēt kā tikt tālāk no Madrides ārā. Ja nemaldos, mums pagāja 2 dienas, kamēr mums tas izdevās (izmēģinājām metro un autobusus un konstatējām, ka vietējie ir topogrāfiski idioti) – un arī tā bija cūkas veiksme. Beigās mūs paņēma kāds spānis. Sākām runāties, izstāstam kur braucam un tā. Beigās šis pasaka kaut ko spāniski par mums. Neko nesaprotam. Šis tulko, ka tas nozīmē, ka mēs esam traki un mums ir olas. Jau padomāju, ka vot idiots. A šis saka, nu tas jau labā nozīmē, tā par Kolumbu varētu arī teikt. Šajā brīdī sapratu, ka vispār viņam taisnība un sajutos lepns. Un šis ceļojums tā dēļ vien bij vērts, lai kāds nepazīstams spānis par mums pateiktu: zināt, jums tiešām ir olas starp kājām. Šis aizved mūs līdz vietai, kur mums tālāk būs viegli stopēt un uz atvadām vēl uztaisa dažas bildes uz sava digitālā fočuka – lai varētu mājās sievai trakos parādīt.

Turpat nostopējam kādu slovāku fūres vadītāju. Viņš mūs līdz rītam līdz pašai Francijai aizveda. Kaut arī pats slovāks, taču dzīvo Spānijā jau 5 gadus. Un patīk viņam te. Jo te cilvēki beidz darbu 5os un iet atpūsties. Dzīvesveids savādāks. Vispār ļoti zinošs šoferītis – viņš mums visu Spānijas vēsturi apstāstīja, visus paradumus, dzērienus, novadus un valodu atšķirības. Žēl, ka pārāk pārguruši bijām lai visu to uztvertu. Vienīgais ko atceros, kā viņš salīdzināja latviešu fūru šoferus ar krievu. Krievi iedzer un vēl saaicina apkārtējos. A spāņi baidās ar krieviem dzert, jo neviens netur līdzi. A latvieši pa kluso iedzer un tad savāra sūdus. Tāds, lūk, viņam iespaids par Latviju palicis.

Pie Francijas mūs paņem cits fūres vadītājs – Vincents. Kaut ko parunājam, pēc brīža viņš paziņo, ka mūs ļoti labi saprot, jo esot ceļojis pa visu pasauli. Un uzaicina pie sevis uz mājām uz dažām dienām. Inese vēl bik laužas, jo viņai darbs drīz sākas, taču Vincents apgalvo, ka viņš sarunāšot kādu šoferi, kas mūs līdz Polijai stabili aizvedīs, tā, ka paliek mums laiks paviesoties vienu dienu. Tūlīt pat iegriežamies kādā laiku rajonā un esam skaistā lauku mājā franču ciematā.

To ir grūti aprakstīt, kāds miers un skaistums tur valdīja. Francijas dienvidu zaļums vien ir tā vērts! Auglīga zeme (atceros Spānijas dienvidu mālaino zemi, kurā praktiski dadži un kaktusi tik auga – naktīs sāni visi bija atspiesti), mājdzīvnieki, sakoptas lauku mājas, bambusi pie upes, ūdensdzirnavas, mājām visām durvis ne tikai netiek aizslēgtas, bet pat visu laiku stāv plaši vaļā, pat ja saimnieka nav mājās. Mazliet pastaigājām ar Inesi pa to ciematu. Atklājām kādos kokos aug valrieksti (es, protams, atkal atklāju ar nogaršošanas metodi). Iepazināmies ar Vincenta sievu Patrīciju, pabaudījām franču vīnus, uzspēlējam galda spēles. Kamēr mēs tur ciemojāmies, atnāca kāda kaimiņu meitene – nu riktīgs meža bērns un priecīgi paziņoja, ka viņa tomēr nav palikusi stāvoklī no kaut kāda džeka. Man gan viņas vietā būtu bail no istabas tādā paskatā iziet, īpaši, ja es būtu meitene – nekrāsojusies, mati sapinkojušies un saģērbusies kaut kādās lupatās. Tāpēc iespēja, ka viņa varētu palikt no kāda stāvoklī manās acīs līdzinājās nullei, bet nu fakts paliek fakts. Sadzērām ar viņu arī vīnu un viņai tika pie galda apstāstīts kaut kas par kontracepciju (franciski, tāpēc neko sīkāk nezinu). Latvijā laikam tas tā nebūtu pieņemts, ka iet pie kaimiņiem dzert vīnu un vienlaicīgi pie galda runāt par seksuālo veselību. Pēc tam Vincents paziņo, ka viņš cepšot vakariņās gaļu un pajautā, cik ļoti saceptu mēs vēlamies. Es, protams, paziņoju, lai taisa kā parasti, jo man ir interesanti, kā īsti ēd francūži. Pēc piecām min viņš priecīgs noliek uz galda milzīgu gaļas gabalu un ķeramies klāt pie vakariņām. Izrādās tā gaļa bija sacepta diezgan nosacīti – tā esot veselīgāk sirdij un visu vakaru es nodarbojos cīnoties ar gaļu – no sākuma ar nazi mēģinu nogriezt kādu gabaliņu, tad mutē pakošļāju, jo sakost nav iespējams, un noriju veselu. Naktī gan labi guļu un nav smaguma sajūta vēderā. No rīta paēdam tipiskās franču brokastis un pametam šīs viesmīlīgās mājas. Izrādās, ka Vincenta draugs, kurš taisījies braukt uz Poliju ir negaidīti mainījis plānus un aizbraucis uz otru pusi. Vincents mums ļoti atvainojas, izmisīgi meklē kādu citu, kas varētu mums palīdzēt, taču tas nevainagojas panākumiem. Beigās viņš mums uz kartes parāda ceļu, pa kuru brauc pa Eiropu fūres un kur visvienkāršāk būtu nostopēt, un aizved līdz šim ceļam. Sākam stopēt. Gāja diezgan raiti.

Atceros stāvam pie kāda ciematiņa, priecājamies par kārtību, puķēm un zaļumiem. Ceļš iet gar pašām mājām. Stāvam vienīgajā vietā, kur ir iespējams apstāties. Blakus mājas pagalmā drausmīgi sāk riet suņi uz mums. Pulkstenis ir jau kādi 23:00 un sāk palikt tumšs. No mājas iznāk sieviete. Es jau domāju – tūlīt sāks mūs lamāt, ka mūsu dēļ suņi rej un nevar neviens gulēt. Taču nekā. Sieviete tikai noskatās uz mums un pasauc suņus mājā, lai tie mums netraucētu. Patīkams pārsteigums.

Turpat nostopējam kādu slovāku fūres vadītāju. Viņš mūs līdz rītam līdz pašai Vācijai aizveda. Kaut arī pats slovāks, taču dzīvo Spānijā jau 5 gadus. Un patīk viņam Spānijā. Jo Spānijā cilvēki beidz darbu 5os un iet dzīrot un ne par ko neuztraucas. Dzīvesveids savādāks. Vispār ļoti zinošs šoferītis – viņš mums visu Spānijas vēsturi apstāstīja, visus paradumus, dzērienus, novadus un valodu atšķirības. Žēl, ka pārāk pārguruši bijām lai visu to uztvertu. Vienīgais ko atceros, kā viņš salīdzināja latviešu fūru šoferus ar krievu. Krievi iedzer un vēl saaicina apkārtējos. A spāņi baidās ar krieviem dzert, jo neviens netur līdzi. A latvieši pa kluso iedzer un tad savāra sūdus. Tāds, lūk, viņam iespaids par Latviju palicis.

Uz Francijas – Vācijas robežas ir ļoti auksts un drēgns. Un paši esam tādi ne pārāk izgulējušies – cik nu mašīnā var izgulēties. No atpakaļceļa Vācijā atceros tikai, ka visur mašīnās nāca miegs un kad izkāpj no mašīnas, tad pūta auksts vējš. Un kāds šoferītis (ebreju students) meklējot benzīntanku aizveda mūs 200 km tālāk, nekā viņam pašam bija izdevīgi, jo viņš vienam pabrauca garām. Kādas fūres šoferītis mums vēl šausmīgi smieklīgi stāstīja, cik ļoti viņš neieredzot vāciešus un kāpēc. Zināma taisnība jau viņam ir, ka vācieši tomēr ir diezgan augstprātīgi un domā ļoti materiāli. Nu ne jau visi, protams.

Naktī esam uz Vācijas – Polijas robežas. Ārā tumšs, auksts un līst lietus. Izrādās, ka robežu var šķērsot tikai mašīnā, jo abās pusēs robežai ir autobānis un robežsargi mūs nelaiž cauri kājām. Notiek brīnums un mēs jau sēžam mašīnā un traucamies tālāk. Mašīnā sēž polis. Viņš kopā ar savu kompanjonu nopirkuši 2 lētas mašīnas Vācijā un tagad dzen tās uz Poliju, kaut kur uz Varšavas pusi. Un dzīšana ir diezgan traka. Cauri pilsētām iztraucamies uz 100 km/h, tai pašā laikā viņi mēģina vēl viens otru apdzīt. Polijā ir tādi ceļi, ka te braukt uz 100 km/h man bija 10 reizes bailīgāk, kā braukt Spānijā ar 190. Drausmīgi nāk miegs. Atceros paveru acis un redzu, ka sānos mūsos brauc fūre iekšā. Nomurminu nezin kāpēc angliski, ka rekur fūre brauc, iztaisām manevru un esam bīstamajai vietai jau garām. Tūlīt pat arī aizmiegu. Poļu mentalitāte uzreiz jūtama. Paši dzer limonādi, bet pat neiedomājas mūs uzcienāt. Pēc Francijas un Spānijas viesmīlības gandrīz vai apvainojos par to. Esmu laikam izlepis :) Kaut kādā barčikā piestājam paēst un traucamies tālāk. Pirms rīta mūs izlaiž uz autobāņa krustojuma. Gribas turpat nolīst pagulēt, jo mašīnu tikpat kā nav tādā rīta stundā, taču Inese automātiski paceļ roku un pirmā fūre mūs paķer līdz pašai Varšavai. No Varšavas vēl mēģinām stopēties, taču zinām, ka no lielas pilsētas ir diezgan grūti izbraukt, esam arī nosaluši un saguruši un miegaini. Beigās atmetam visam ar roku un aizejam uz autoostu nopērkam biļeti līdz Rīgai. Turpat ieraugu kādu ļoti skaistu sievieti. Var teikt pa seniem laikiem, jo nekur ceļojuma laikā nebija ne skaisto francūziešu, ne kaislīgo spāniešu ;)

Visu dienu pavadam Varšavā un vakarā sēžamies autobusā. Izrādās skaistā sieviete arī brauc mūsu busā. Latvietes tomēr ir visskaistākās ;) Autobusā dīvaina sajūta, ka vairs nevaram sarunāties ar Inesi brīvi, jo apkārt arī ir latvieši. Autobusa šoferis izrādās kaut kāds trakais, un ik pa laikam visi sagāžamies čupā. Mums ar Inesi ir jautri – ne to vien esam piedzīvojuši un šie ir tikai sīkumi. Izvelku vēl pēdējo paciņu ar vafelēm „Strop”. Inese nespēj noticēt, ka es viņas visu ceļojumu glabāju. Esam drīz vien mīļajā Rīgā, un ceļojums ir beidzies. Neieejot vēl mājā atrodu savā pastkastītē paziņojumu, ka es varu doties uz Kanādas vēstniecību saņemt savu vīzu iebraukšanai Kanādā, bet tas jau ir cits stāsts un cits ceļojums.