Recepšu meklējumi

Ko lai dara, kad tik ļoti pietrūkst? Tā pietrūkst, ka jāuztaisa tēja un jāriņķo pa dzīvokli. Apmaldīties, pašai savā. Kādas ir receptes?

No rīta reizēm pamostos. Nē. Puspamostos. Vēl mazliet sapņu varā, bet mazliet jau pieslēgusies realitātei. Siltums zem segas tik saudzīgs un sargājošs. Gluži kā Linarda rokas. Pasaule vēl nav sākusi griezties. Cik skaisti būtu, ja viņš būtu te un tagad. Pieritinājies, pusmiegā murrājošs. Mazliet ņurdošs un ņaudošs. Ja varētu pagriezt galvu un noskūpstīt viņa plecu. Tā klusu un pasmaidīt, kad viņa roka apskauj vēl ciešāk. Maigi, bet noteikti pievelk klāt. Guļu un sapņoju par to īpašo elpu uz kakla. Īpašo smaidu un to īpašo skatienu. Un smaržu.

Bet realitāte laužas cauri. Gulta sāk gandrīz augt arvien milzīgāka salīdzinājumā ar mani. Sajūtu vēsumu uz pleca, kur varētu būt viņa vaigs. Nav. Un nav. Ilgas tik milzīgas.


1. "Moving on" nebūt nešķiet vilinoša iespēja. Pārciest dienas vakarus. Naktis un rītus.
2. Nodarbināt sevi līdz pārgurumam. Rīti tāpat nežēlīgi pienāk un tāpat acis negribas vērt vaļā.
3. Nedomāt. Neiespējami.
4. Dzert, aizmirsties jau it kā var, bet tad pa miegam jāraud.
5. Patverties citās skavās it kā īslaicīgi palīdz. Bet Tik īslaicīgi, ka pēc mirkļa ilgas rauj pušu vēl stiprāk.
Un kas tad paliek?

Satinos segā. Aizveru acis. Ievelku elpu. Ilgojos.
 

uz rakstu sarakstu

uz rakstu sarakstu